|
|
|
Jūnijs 29., 2011
10:51
Maniem vecākiem ļoti patīk Horvātija. Viņi tur ir bijuši kādas piecas vai sešas vasaras, un katru gadu, kad atbrauc mājās, spriež, ka vispār jau derētu aizbraukt kur citur arī. Un tad paiet pusgads, viņi skatās bildes asarinām acīm un nolemj braukt "vēl pēdējo reizi".
Parasti viņi brauc ar draugiem, brauc ar mašīnu, visai eiropai pāri, bet šogad brauks tikai divatā, tāpēc tēvs vienīgais šoferētājs.
Pirms nedēļas-pusotras man piezvana tēvs un vārgā balsī stāsta, ka akvaj-akvaj ir satraumējis muguru, sāpot briesmīgi - ne pesēdēt, ne pastāvēt, ne pagulēt, akšausmas. Un prasa, vai man gadījumā atvaļinājums nepienākoties. Pienākas jau, es atbildu. Un šams izstoma, vai, ja nu gadījumā viņam ar to muguru nepaliks labāk, es varēšu māmiņu uz Horvātiju aizvest?
Es laikam atbildēju ar "Oj".
Es gan saprotu, visas rezervācijas samaksātas, peldkostīmi un iešļūcenes nopirktas, bet braukt ar mašīnu vienai pašai pāri visai eiropai, man kautkā tomēr bailīgi. Bet negribas arī, ka tēvs savu muguru sačakarē galīgi.
Vobšem vienojāmies, ka tajauredzēs.
Vakar zvanu un prasu, kā ir ar to muguru, vai man iesniegums par atvaļinājumu jāgatavo. A tēvs visai špruns, saka, ka esot dabūjis labās šprices un sistēmas, un ka noteikti braukšot pats.
Un, lai gan jāatzīst, ka pie šitādām ziņām jutos visai atvieglota, tam pa vidu biju arī nedaudz vīlusies. Būtu vismaz piedzīvojums.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |