|
|
|
Janvāris 21., 2011
11:24
Tas, ka esmu grūti pārspējama vējgrābsle, pierādās katru dienu.
Brīnos, kā man darbā izdodas kautkā savākties un vislaik neievārīt ziepes.
Jo ikdienā..
(nopūta)
Vobšem stāsts ir par to, ka es šonedēļ netīšām (jā, praktiski netīšām) uzzināju, ka mans pirms 12 gadiem pirktais dzīvoklis nav iereģistrēts zemesgrāmatā. Vobšem es tam skaitos īpašniece, bet ne pavisam (par to pārbīli, ko man šī informācija ieviesa, par to es nemaz nestāstīšu).
Bet tagad vismaz skaidrs, kā šito lietu nokārtot (pēc 12 gadiem, būtu tā kā laiks, ne?), man tagad ir zināma shēma – kas iekļauj daudz birokrātijas, klauvēšanas pie kabinetiem un tā. Aknuja, un naudas izdošanas arī. Bet nu, kas jādara, tas jādara.
Jāsāk ar nampārvaldi, kurā man vajag dabūt izziņu, ka neesmu ļaunprātīga rēķinu nemaksātāja.
Vispirms (ļoti saprātīgi) dabūju zināt, kur man jāiet, pie kāda kabineta jāklauvē, kas jāņem līdzi nutā.
Tāpēc vakar apņēmības pilna dodos uz nampārvaldi, tur pieņemšana. Stāvu rindā, esmu lieciniece, kā tantuki pastāv par savu vietu uz pasaules gandrīz līdz rokassomiņu vicināšanai (Ja stojala! Ņet, žeņščina, ja vas ņebudu propuskaķ! Ja zaņimala očereģ, eto že vse viģeļi!). Vobšem pēc brīnišķīgām 45 minūtēm es tiku pie uzskaitvedes.
Un ko es dabūju zināt?
Ka kautkādu reformu ietvaros mana ielas puse (nepāra numuri) vairs neskaitās pie tās nampārvaldes, bet gan citas. Vobšem forši, ka es atprasījos no darba, forši, ka izstāvēju rindu, bet rinda bija nepareizā. Grāmatvede mani vismaz apbalvo ar līdzjūtīgu skatienu un mierina, ka vispār jau man to izziņu tāpat neviens vēl nevarēšot parakstīt, jo uzņēmumā nav nevienas paraksttiesīgas personas. Un sen jau? – prasu. Divas nedēļas, viņa man atbild.
Ho-ho-ho, es pie sevis nodomāju, pogāju ciet mēteli un gāju ārā, kur vesels bars tantuku apsveica mani ar smaidiem, jo „Tak skoro!”
Nu ko, pirmdien nākamā pieņemšana citā nampārvaldē.
|
|
|