|
|
|
Aprīlis 29., 2010
10:42
Kamēr citi pilnmēnesī sapņo jocīgus sapņus, es uzvedos graujoši. Burtiski.
Vakarvakarā izsitu caurumu poda skalojamā kastē.
Jūs noteikti šitajā brīdī iedomājās mani, kā es ar papēžkurpēs Čaka Norisa cienīgā lēcienā metos iznīcināt visa ļaunuma sakni – poda skalojamo kasti. Tikai.. viss bija daudz prozaiskāk. Diemžēl.
Es tagad iekšēji raudu katru brīdi, kad iedomājos, ka man tagad jāmeklē (un jāpērk) jauns pods un santehniķis, kas to nomainīs (es pat nezinu, kas ir grūtāk).
|
18:14
Man rīt jāiet uz bērēm.
Un viss jau nebūtu tik traki, tā viņš ir, cilvēki vislaik mirst.
Es tikai tāpēc vislaik atceros, kā mēs omiņu apbedījām pirms trīs gadiem. Šitajā laikā, maija sākumā. Par to, kā zārku izvēlējāmies. Tādu, lai omiņam patiktu. Par to, kā pīpēju pie kapličas pirms apbedīšanas un man drausmīgi trīcēja rokas. Par to, kā aplasītāja runāja. Par to, cik viens tēva draugs izskatījās noraudājies jau pirms bērēm. Par to, kā omiņa draudzene bija dusmīga uz mums, jo mēs nevīžojām pateikt runu. Visko atceros. Bet man prieks, ka es vairs neatceros, kā viņa slimoja.
Man viņas trūkst joprojām. Neba nu visu laiku, neba nu tā, ka jāsitas pret sienu, bet trūkst.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |