|
|
|
Oktobris 9., 2007
15:45 - rudens kā rudens
Man nau rudens depresijas, man ir rudens apcerība.
Estetā sēžu savā kanēļa mākonītī (šorīt atklāju auksto sezonu un ieziedos ar ķermeņa losjonu, kas smaržo tik ļoti pēc kanēļa, cikvien iespējams), klusi, jo klusi kautko čubinu (tā vietā, lai nejēgā rukātu), un savā nodabā apceru dzīvi, nāvi un mīlestību. Patiesībā mīlestību es neapceru, tur nauko apcerēt, vienkārši nesaprotu procesu, ķīmisko formulu neesmu atkodusi. Nāvi arī es patiesībā neapceru, es tikai mazliet atceros mirušos. Tā, kastad tur palika, ko apcerēt?
Akjā. Dzīve.
Vakarvakarā, uzvilku vilnas zeķes, palīdu zem aukstas segas, padrebinājos bišku, paņēmu grāmatiņu, padrebinājos vēl, noliku grāmatiņu un nodomāju: „Ako man tagad jābūt vienai?” Un vēl es seu atzinos partām uzmanības un laika ļerpatiņām, parkurām proms esmu sajūsmā, man ar tām ir par maz.
Vispārjau esmu pašpietiekama.
Vispārjau man nevienu nevajag.
Tikvienkā kanēļa mākonīti un cibu, kurā papukstēt.
upd: Skaidrs jau, ka man vienkārši bija vēsi. Kā pieslēgs apkuri, tā viss būs kārtībā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |