|
|
|
Marts 25., 2007
18:56
Omiņš ir slimnīcā.
Pac uzprasījies. Nutātad tagad slimnīcā. Onkoloģiskajā nodaļā (kurgan citur), tagad proms konspirācijas nekādas.
Tēvs vakar zvanīja, palūdza, lai omiņam uzzvanu.
Nutad šorīt sēdēju un saņēmos, lai zvanītu. Un pat nopriecājos, kad atbildes vietā manbij paziņojums, ka abonenc nau pieejams.
Omiņš pac mani vēlāk sazvanīja. Ievadā pieklājības frāzes par smuko pavasari, turpinājumā sarunas sarežģījums. Cik jūs tur palātā esat, es neuzmanīgi pavaicāju. Trīs. Viens pa nakti nomiris. Bet tājau viš esot, šitajā nodaļā. "Tu jau ar zini, kas man kaiš, vane?". Mhm, zinu gan. "Teu ir biš vieglāk tagad slimnīcā?" es vaicāju ar cerību, ka viņa ir piegāzta ar zālēm. Ne-e. Pagaidām neesot.
Parunājam par mammu, par dārza darbiem, par manu slinko tēvu (viņa pat smējās), par prīmulām un acālijām, hiacintēm un boļševiku stādiem.
"Un kā teu ,zeltiņ, vispār iet?"
"Lieliski," es atbildēju.
Apslīju, ka rītvakar piezvanīšu. Un baidos jau tagad.
Gribēju notīrīt tikai lielo spoguli, pēctam notīrīju arī otru, pēctam nomazgāju logus, notīrīju palodzes, nomazgāju traukus, notīrīju plīti, nomazgāju virtuves sienu, grīdu, krēslus nomazgāju, notīrīju tepiķi, izputekļsūknēju dīvānu, tagad vāru zupu.
A clean house is a sign of a wasted life - šito aceraties.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |