|
|
|
Marts 26., 2007
17:51
Aijnu.
Patiesībā.
Naujau nekāda traģēdija. Ne tas, ka omiņš mirst, ne tas, ka netieku galā ar darbu, ne tas, ka pēdējie spēki jāvelta, lai neaizrautos ar šo precēto eksemplāru.
Omiņi mirst. Tāpat kā opapi, un tantes, un citi attāli radinieki. Un arī pavisam tuvi – radinieki un draugi - tie arī mirst, neskatoties uztoka mums ir iebildumi. Tā tas vienkārši ir.
Arī par darbu. Iespējams, man tas ir par grūtu tikai tāpēc, ka galva aizņemta arko citu. Irjau daudz, ko darīt, bet darba apjoms mani nekad nau dzinis izmisumā, kāpēc tam pēkšņi būtu jāmainās? Vajcētu vienkārši saņemties.
Nu, un tas, ka viņš ir precējies – man to vajcētu uztvert kā kārtējo grābekli. Un viss. Nu patiešām. Pavasaris, hormoni, blāblāblā.. Taga vajcētu gūt no situācijas maksimāli lielu labumu un move on.
Visam ir elementārs izskaidrojums, visam vajcētu būt tik vienkārši.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |