|
|
|
Janvāris 17., 2007
10:31
Vienreiz tramvajā noklausījos svešu sarunu (nesaprotiet nepareizi, tā nebija tā viena vienīgā reize, kad es tramvajā noklausījos svešu sarunu; es patiesībā to daru diezgan regulāri, kadvien man ausīs neskan rādjotelefōns). Tātad – darbojošās personas – trīs krievu tautības jaunieši (aijnu labi, kāditur jaunieši, izskatījās aptuveni manā vecumā). Tegan jāsaka, ka patiesībā es dzirdēju trešdaļu no sarunas. Runāja trīs, bet divi pieklusināja balsis.
Tātad. Viens vīrietis īd, lai otrs vīrietis viņam nokačā „Noč v muzeje”. Otrs vīrietis kautko iebilst, klātesošā sieviete kautko iebilst. Īdošais vīrietis saka – nēnē, mantaču nau žēl naudas, mēs varētu aiziet uz kīnō, bet lai es maksātu 4us latus par to, ka man jālasa titri!? Klātesošā sieviete kautko iebilst, uzko galvenais personāžs izmet frāzi, kuras dēļ esjums šitento vispār stāstu. Viņš saka – nēbet es vienkārši nevaru paspēt tos titrus izlasīt..
Pēc šīs frāzes es pagaidīju divus mirkļus, lai pagrieztu galvu un apskatītu runājošo. Proti – cik ilgi ir jādzīvo, lai vairs nevarētu paspēt izlasīt kīnō titrus. Nulūk, untākā runātājs bija aptuveni manā vecumā, es sabijos – tik maz laika man vēl palicis! Šon jājiet uz kīnō.
|
15:40
Es šon saņēmu meilu, kur pirms garās darba autosignatūras angļu valodā arvisiem amatiem un privacy and confidentiality notice bij uzraxtīc „Mīlu,”
Man liekas, kādam kas sajucis :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |