|
Septembris 28., 2006
14:56 Omiņš man saka - paklau, tu varbūt man vari nopirkt audumu kleitai? Oho, es atbildu. Jaunu kleitu gribi? Viņa atmet ar roku, mantakš to, arko mani zārkā guldīt. Es uzmanīgi ievaicājos - nutad teu vajk tādu, ar labu kritumu? Viņa tomēr iesmejas, un saka, ka nevajagot gan, bet sarkanu noteikti. Šitais jautājums tāpēka omiņam nesen kaimiņiene/draucene nomira. Kautkad senāk, kad omiņam labāka vesslība bija, tad ar spriedām vienreiz. Bet tad viņa to miršanas padarīšanu tā vieglāk uztvēra. Toreiz viņa man saka - visas smukās kleitas esot pašauru, tāpē jaunu vajagot, lai ir arko zārkā gulēt. Esviņai - bet vajg takš, lai no priekšas smuki, mēs varam aizmugurējo vīli atārdīt. Omiņš smejas un saka - nuko, estur uz mākoņmalas sēdēšu un man kleitas aizmugure vējā plivināsies kātādi spārneļi?
|
|
|
|
Sviesta Ciba |