|
|
|
Septembris 28., 2006
14:56
Omiņš man saka - paklau, tu varbūt man vari nopirkt audumu kleitai? Oho, es atbildu. Jaunu kleitu gribi? Viņa atmet ar roku, mantakš to, arko mani zārkā guldīt. Es uzmanīgi ievaicājos - nutad teu vajk tādu, ar labu kritumu? Viņa tomēr iesmejas, un saka, ka nevajagot gan, bet sarkanu noteikti.
Šitais jautājums tāpēka omiņam nesen kaimiņiene/draucene nomira.
Kautkad senāk, kad omiņam labāka vesslība bija, tad ar spriedām vienreiz. Bet tad viņa to miršanas padarīšanu tā vieglāk uztvēra. Toreiz viņa man saka - visas smukās kleitas esot pašauru, tāpē jaunu vajagot, lai ir arko zārkā gulēt. Esviņai - bet vajg takš, lai no priekšas smuki, mēs varam aizmugurējo vīli atārdīt. Omiņš smejas un saka - nuko, estur uz mākoņmalas sēdēšu un man kleitas aizmugure vējā plivināsies kātādi spārneļi?
|
Comments:
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) diana |
|---|
| Date: | 28. Septembris 2006 - 15:18 |
|---|
| | | (Link) |
|
Vispār kutelīga tēma...
No vienas puses, iedomājos, ka omei tas varētu būt svarīgs jautājums (es, protams, mēģinu skatīt caur savu un savu omju prizmu). No otras puses - no tādiem jautājumiem gribas kratīties vaļā - sak, vēl simtreiz uzresnēsi un notievēsi, par agru domāt par zārka kleitām...
nujā. vienīgais, ko var darīt, ir pieiet tam vajnu ar humoru vaj ļoti pragmatiski - cik daudz, kādu, varbūt biš staipīgu, lai der arī tad, ja pāris kilogrami miesas pieaudzēti?
bet. jo sliktāk ar vesslību, jo vairāk draudzeņu mirst, jo tās runas asarainākas. kas ir lōģiski. bet tikpat loģiski, cik nepatīkami. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
