|
[17. Maijs 2005|23:29] |
[ | muzik |
| | ::: duke pearson - after the rain [1964] ::: | ] |
Līst...
Ai, lai līst, lai līst!
Ja tik stipri līs, neviens cilvēks pie manis nenāks, un tā būs labi.
Zinu tikai vienu, kas nāks.
Tā ir draudzene, kas man nepieciešama, viņa mani netraucē.
Šī draudzene nav histēriķe, nav izlutināta. Varu rakstīt tikai tad, kad viņa pie manis. Uzrakstīto lasu bez skaņām, bez vārdiem, arī jātulko nav.
Bet mana draudzene - neaizmieg.
Vientulība.........
[No “Klosterkalna” , Arnolds Apse, 1963. gads]
|
|
|
Comments: |
Es tev varētu šovakar piezvanīt.
mans logs ir vaļā... tumsa mājā... jau klusums... līst... klausos lietū... domāju... klausīdamies lietū domāšu... līdz iemigšu................................... rītu, labāk rītu...
es arī... bet par to tāds neparasts prieks bija... jocīgi, vai ne?
Jap :) Apkaart daudzi gaaja zem shirmeem, es bez..jo nemaz nebija, i nevaidzeeja.....tik mikrinja pilleeeju....kaa izgriezta..
es nesteidzīgiem soļiem. tā labāk. vējš pūta lietu sejā. vasarīgs lietus. baudāms. smaidot nācu mājās. kā jocīgais.
Vienam tas ir jociigi, citam nee :) un tas tak ir tikai lietus.....nekas shaysmiigs..
īstie vārdi ... īstajā laikā ...
žēl... šorīt nelīst... bet nakti lija, tik ritmiski... | |