vienna

Līst...

Ai, lai līst, lai līst!

Ja tik stipri līs, neviens cilvēks pie manis nenāks, un tā būs labi.

Zinu tikai vienu, kas nāks.

Tā ir draudzene, kas man nepieciešama, viņa mani netraucē.

Šī draudzene nav histēriķe, nav izlutināta. Varu rakstīt tikai tad, kad viņa pie manis. Uzrakstīto lasu bez skaņām, bez vārdiem, arī jātulko nav.

Bet mana draudzene - neaizmieg.

Vientulība.........

[No “Klosterkalna” , Arnolds Apse, 1963. gads]