|
10. Aug 2009|16:13 |
Brīvdienas pavadīju saturīgi. Bijām aizdevušies uz Ventspili, kur pilsētas svētku ietvaros noklausījāmies Imanta Kalniņa 4.simfoniju Liepājas simfoniskā orķestra izpildījumā. Otrajā daļā pēc pārtraukuma piedalījās arī Melo-M čellisti ar populārākiem gabaliem.
Kopumā bija jauki. Klausoties mūziku risināju dažādas tehniska satura domas. Viena no domām bija par to, kādā veidā komponisti sacer simfonijas - vairāk "uz papīra" idomājoties skaņdarbu savā prātā vai arī visu izspēlējot uz mūzikas instumentiem. Otra no domām bija par to, kāpēc Kalniņa simfonijā kaut kur skaņdarba pusē bija jāsāk dziedāt kādai sievietei. Manupārt, šis varēja palikt tikai instrumentāls gabals. Trešā doma bija - kā ir būt par akadēmiskās mūzikas izpildītāju. Un, protams, es arī klausījos mūziku.
Īstenībā pasākumā bija kāds labs jociņš-spociņš. Tas bija pirms paša koncerta. Pie ieejas sapulcējušies ļaudis, kāds gaida, kāds smēķē, kāds vēl kaut ko. Iejai drošā gaitā tuvojas kāda sieviete ar vārdiem "biļeķiki, kamu, biļeķiki...". Nākamajā mirklī tantei aplīp apkārt kādi 5-10 ļaudis, kas laikam grib attiecīgos "biļeķikus". Tante ātri vien sāk taisnoties "ai, nu es tikai pajokoju". Ha, labs jociņš. Gan jau bezbiļetniekiem arī likās smieklīgi. Nu, man likās smiekīgi :) Nu, koncerts bija izpārdots. Laikam pirmais pasākums izremontētajā "Jūras vārtu" namā. Smuki izremontēts. Tikai man tas lamināts nepatika. Varēja jau normālu parketu vai dēļus ielikt.
* * *
Lai līdzsvarotu šo ierakstu, pastāstīšu kādu pamācošu stāstu, ko atcerējos Ventspils apmeklējuma laikā. Tas ir saistīts ar sienāzi. Kad es biju mazs un gāju pirmajā vai otrajā klasē (tas ir ap to laiku, kad es sāku krāt pastmarkas), man uz mazā pirkstiņa bija maza kārpiņa. Nu, tā, īpaši dzīvot man netraucēja, bet es biju dzirdējis, ka esot drošs veids, kā tikt no kārpām vaļā.
Vajagot noķert visparastāko sienāzi, tad paņemt viņu un nedaudz saspiest, tad no pakaļgala iznākšot nedaudz šķidrumiņš, nu tādas sienāža čuras, varētu teikt, un tas šķidrums jāliek uz kārpas. Būšot nost kā likts. Neatceros, kurš man tādu recepti iedeva, gan jau biju kaut kur pagalmā no citiem bērniem noklausījis, bet varbūt arī no pieaugušajiem. Neatceros. Izdarīju visu kā nākas. Vēl tagad atceros, ka sienāža čuriņas ir tādā zaļganbrūnā krāsā. Un neko - pēc šīs procedūras kārpa ātri vien pazuda (par ko es nemaz nebiju pārsteigts).
Tagad iemetu gūglē atslēgas vārdus un atradu, ka esot tautas ticējums, ka vajagot sienāzim dot iekosties kārpā, tad būšot līdzēts. Tas nu gan ir kaut kāds šarlatānisms un kaktu dakterēšana. Labāk izmantojiet tikai pārbaudītas receptes.
Ar cieņu.
Vēlāk:
Starp citu, sienāzis attiecīgajā procedūrā paliek sveiks un vesels! |
|