|
21. Apr 2009|09:26 |
Vakar labi paskrēju. Tieši 13 km, tieši 1 stundā un 10 minūtēs. Skrēju daudz lēnāk, nekā ierasts, jo gribēju noskriet vairāk, tas arī izdevās. Elpošana pavisam mierīga. Rezultātā nebija sajūtas, ka "drīz nomiršu" vai "nafig es to vispār daru", šodien arī pilnīgi nekas nesāp. Pat nejūtu, ka vakar būtu kaut kas fizisks darīts. Jocīgi.
Dažas atziņas. Trenējoties garo gabalu skriešanai, nav jādomā par laiku vai ātrumu, bet gan par to, kā noskriet iespējami lielāku attālumu. Vakardienas temps ir īstais, kādā varētu noskriet arī 21 km. Neliels aprēķins liecina, ka ar šādu ātrumu es 21 km noskrietu stundā un 53 minūtēs. Ok, ātrums palielinoties distancei reāli būtu nedaudz mazāks, bet divās stundās varētu mēģināt iekļauties. Pagājušajā gadā Nordea Rīgas pusmaratonā ar divām stundām varēja iegūt 656.vietu no 1028 dalībniekiem, kas iekļāvās kontrollaikā. Tas, man būtu labs sasniegums. Jāatzīmē, ka šajās sacensībās piedalās virkne profesionālu skrējēju un citu sportistu, tāpēc būt kaut kur pa vidu starp visiem skrējējiem būtu ļoti labs rezultāts. To arī mēģināšu izdarīt.
Vienīgais, ko es nesaprotu ir tās ēšanas un dzeršanas pa vidu skriešanai. Man pat tūlīt pēc skrējiena īpaši negribās ne ēst, ne dzert. Bet laikam jau vajag nedaudz padzert, jo skrienot strauji zūd šķidrums, ko jāatjauno. |
|