|
25. Mar 2009|10:48 |
Skatos, šajā gada laikā daudzi ļaudis slimo vai izjūt pavasara vājumiņu. Citam plaušas, citam temperatūra. Jūtos nedaudz vainīgs. Neslimoju. Jau kādus gadus... nezinu cik. Pēdējo reizi, kad varu atcerēties sevi slimojam tā, ka jāsēž mājās ir laikam kaut kad vidusskolā. Tad man bija kaut kāds bronhīts un bija jādzer antibiotikas. Kopš tā laika maksimālās slimības izpausmes laikam ir bijušas iesnas. Zāles arī nelietoju. Vienīgi reiz, kad nenormāli zobs sāpēja, bet netiku pie zobārsta, tad gan dabūju ēst kaut kādas tabletes. Esmu arī kaut kad alkazelceri dzēris, bet tās nu gan ir īstas placebo zāles (iesaku izlasīt lietošanas pamācību).
Reiz pazinu vienu cilvēku, kas bezmaz katru dienu ēda kaut kādas zāles. Pie tam dažādas. Tas man likās riktīgi slimi. Ar šausmām skatos arī uz savu vecāku sapirktajām zāļu paciņām, kas gan 90% gadījumu ir visādi vitamīni. Mani izbrīna arī ļaudis, kas rij visādas dārgas nervu tabletes un pēc tam cieš no atkarības, blakusefektiem un dzīvošanas kā migliņā. Tad jau labāk pīpēt zāli vai dzerstīties. Vismaz gūsti prieku un socializējies, nevis "ārstējies" savā vientulībā.
Bet tas, ko es nesaprotu ir, kāpēc es neslimoju. Man šķiet, ka cilvēka fiziskais stāvoklis ir ļoti saistīts ar garīgo stāvokli. Šajā ziņā tiešām man būtu jābūt slimākam, jo periodiski mēdzu sev čakarēt smadzenes un grauzt sevi par visādām lietām. Arī pārtika, ko lietoju nav nekāda ideālā. Slikta tā nav, bet diez vai dietologiem patiktu tie saldumu un čipsu kalni. Vienīgais izskaidrojums, ko spēju rast ir tas, ka man vecums vienkārši ir tāds - ideālais.
Būs jāuztaisa aptauja, lai notestētu savu drauglisti uz veselības-slimības jautājumiem. |
|