|
16. Feb 2009|14:50 |
Nez kāpēc tikko atcerējos skolas gadus. Kāda ceturtā klase. Jāraksta domraksts. Tad to sauca par sacerējumu. Tēma ierasti tizla. Šoreiz bija jāraksta pasaka. Vienkārši pasaka. Par jebko. Dīdījos visu stundu (laikam pat divas no vietas) un bažīgi vēroju pārējos rakstītājus. Nevarēju tā vienkārši izdomāt pasaku. Grāmatas tajā laikā lasīju daudz, lai neteiktu - ļoti daudz. Bet pašam no zila gaisa uzrakstīt pasaku nemācēju. Pēdējās minūtēs uzmurgoju kaut ko par jūru, delfīniem un citām jūras radībām. Bez domas, jēgas un satura. Tajā laikā atzīmju ziņā biju ļoti priekšzīmīgs, bet par šito "pasaku" saņēmu kaut kādu sūda trijnieku. Atceros, ka mana konkurente uz labākā skolēna titulu (sekmju ziņā) bija sarakstījusi kaut kādu pasaku par lietus lāsīti, kas krita no gaisa un kaut kur nokrita zemē. To tad lasīja visai klasei priekšā. Es tikmēr skatījos uz savu sūda murgojumu un nesapratu, ko man tagad darīt.
Vispār skolas laikā pasniedzēji norok daudzus skolēnu sapņus un idejas. Par tiem pašiem domrakstiem. Nesaprotu, kāpēc skolas laikā nevar iedot normālas tēmas domrakstiem, nevis tikai par literārajiem darbiem, ko lielākā daļa no klases nav izlasījuši, vai arī kaut ko bezjēgā vispārīgu. Bļin, uzrakstītu es tagad visām savām literatūras učenēm sacerējumu... Bet vidusskolā patrāpījās jēdzīgāka pasniedzēja. Tas atgrieza ticību labā uzvarai. Rezultātā uz literatūru nekādu naidu neturu. |
|