|
19. Jan 2009|14:46 |
Manā dzīvē nekas aprakstīšanas vērts nenotiek. Bet nu ieklibināt kaut ko gribās gan. Tāpēc rakstīšu par to, kas nenotiek :)
Nē, labi - rakstīšu par to, ka es redzu cilvēkus.
Tas viss sākās jau labi sen - kādā trešajā vai ceturtajā klasē. Obligātajā veselības pārbaudē es uzzināju, ka mana redze nedaudz, pavisam, pavisam nedaudz esot sākusi pasliktināties. Līdz tam es to nebiju pamanījis. Ieguvu brilles, kuras nevalkāju. Nebija jau arī vajadzības, jo visu tāpat redzēju. Tā pa īstam brilles sāku valkāt vidusskolas pēdējās klasēs, jo sēžot pēdējā rindā mazos burtiņus un cipariņus uz tāfeles sāku neredzēt.
Mūsdienās es brilles lietoju sēžot pie kompja, skatoties TV vai braucot mašīnā (pie stūres). Pa ielu ejot un alu dzerot es iztieku bez. Jo visu, kas jāredz es redzu. Un redzu es, kā jau minēju iepriekš, cilvēkus. Veikalā, uz ielas, krogā pie blakus galdiņa.
Ikdienā redzu visai šauru ļaužu loku t.i. - cilvēki nav šauri, bet to ir maz un tie katru dienu ir vieni un tie paši. Līdz ar to, kad izejamajās dienās izeju no mājas un redzu lielveikalā vai uz ielas lielu ļaužu masu, rodas informācijas pārsātinātība. Man rodas sajūta, ka šad un tad pūlī pavīd kāda pazīstama seja - kāds bijušais klasesbiedrs, kāda lokāla mēroga slavenība, augstskolas pasniedzējs vai kas tamlīdzīgs. Bet mana redze neļauj no desmit metru attāluma nešaubīgi atpazīt sejas. Bet iet guži klāt un uzkrītoši blenzt arī negribās. Jo, ja mana intuīcija būtu precīza, tad mani varētu atpazīt, kas ne vienmēr ir vēlams. Tad nu es domāju, vai tiešām man apkārt ir tik daudz pazīstamu ļaužu, vai arī tās ir tikai manas iedomas. Mokos neziņā, tā teikt.
Vēl forša fīča ar neideālo redzi ir tāda, ka ir lielāks pofigisma līmenis. Ja tu kādu neredzi, tad tev rodas sajūta, ka arī tevi neredz. Apmēram, kā uzsienot šalli uz acīm var rasties priekšstats, ka esi kļuvis neredzams. Un sava daļa taisnības tajā arī ir (tumsā taču visi ir neredzami). Dzerot arī ir sajūta, ka ātrāk reibst. Pamēģiniet kādreiz apreibināties ar uzliktām sliktas caurredzamības brillēm. Varu derēt arī, ka uzvelkot galvā necaurspīdīgu maisu un dzerot šņabi jumts aizbrauc ātrāk. Vienīgi caur maisu būtu grūti dzert, būtu jālieto vai nu salmiņš, caur kuru tīru šņabi vai alu iedzert būtu grūti, vai arī jālieto liels maiss, zem, kura var pabāzt dzeramtrauku. Bez tam ir jāskatās, lai maiss būtu gaisa caurlaidīgs, jo pēdējā laikā esmu redzējis dažas filmas, kurās nogalina vai pašnogalinās ar galvā uzbāztu plēves maisu.
Ko mēs no tā visa varam mācīties? Laikam jau neko. Bet vispār - ar veselību nevajag jokot.
 |
|