|
30. Dec 2019|20:33 |
|
Gada nogalei man ir izveidojusies tradīcija svaru zālē pacelt savus maksimālos svarus. Šādu tradīciju gan piekopju tikai otro gadu, bet tas nemaina prieku par progresu. Visos galvenajos vingrinājumos ir manāms progress. Spiežu no krūtīm, no pleciem, tupjos, taisu vilkmi un pievelkos ar piekarinātu atsvaru. Summā par šiem visiem vingrinājumiem gada laikā esmu pielicis 65kg (1x max). Ja tam vēl pieliek manu progresu maratonā, tad sanāk, ka šajā gadā savu fizisko formu esmu uzlabojis būtiski. Tas gan liek uzdot vairākus retoriskus jautājumus. Pirmais - kur gan es tagad tāds satrenēts likšos? Vai arī - kas būs, ja tā turpināšu trenēties vēl gadu, divus... piecus vai desmit? Kas būtu, ja es šādu treniņrežīmu būtu sācis praktizēt jau, piemēram, skolas gados? Vai esmu salicis pareizos uzsvarus savā dzīvē? Jo, ja es pieietu jebkurai lietai tik sistemātiski un nopietni kā saviem pašdarbnieka fizkultūrieša treniņiem, tad es jebkurā lietā dažu gadu laikā sasniegtu būtiskus uzlabojumus. Ņemot vērā, ka jautājumi ir retoriski, tad laikam nekāda atbilde neprasās. Tomēr man ir aizdomas, ka pieauguši cilvēki atbildes uz šiem jautājumiem vienkārši atrod savos pēcnācējos. Proti, tas būtu vest savus bērnus uz kādām sporta nodarbībām un mācīt tos nepieļaut paša dzīvē pieļautās kļūdas. Tad tas, visticamāk, turpinās ar to, ka sīcis galīgi nav ar tādām prioritātēm kā sencītis un varbūt vairāk mīl mūziku vai programmēšanu. Tad nu sanāk aplauziens un nākas vien pašam meklēt atbildes uz saviem neatbildētajiem jautājumiem. Nē, nu var jau būt arī, ka izaug kāds nākamais irbe, ozoliņš vai porziņģis, bet tie jau tikai tādi pozitīvi izņēmumi. Tādas, lūk, man pārdomas uz jaunās desmitgades sliekšņa. |
|