|
14. Jun 2019|21:01 |
|
Sanāca pirms kāda laiciņa pabūt Ukrainā. Nu, ko es jums varu pateikt. Tur bija mazliet citādi, nekā biju iedomājies. Bet vairāk pozitīvā izpratnē. Iespaidu ir daudz, bet spilgtākais iespaids no šīs valsts man ir tāds, ka neviens tur nerunā ar tevi krieviski. Tu ar viņu runā krieviski, bet viņš tev atbild ukrainiski. Ļoti principiāli. Pirms aizbraukšanas man šķita, ka krievu valodas zināšanas ir baigais pluss šajā valstī, bet tas tā īsti viennozīmīgi tomēr nav. Es visas savas uzturēšanās laikā krievu valodu tur dzirdēju gandrīz tik daudz, ka nemaz. Jāatzīmē, ka biju dažādos reģionos, dažādas vietās. Atgriežoties Latvijā es pirmās stundas laikā atklausījos tik daudz mātes valodu, ka tas lika aizdomāties. Pārāk iecietīgi esam, vai pareizāk sakot - jūs esiet pret tiem ļaudīm, kas te jūtas kā mājās, bet nav mājās. Kas attiecas uz mani, es Latvijā runāju latviski. Neskatoties uz to, ka manas krievu valodas zināšanas ir ļoti labas. Kaut kādā ziņā pat labākas kā vienai daļai vietējo russkojazično. Ja agrāk tas man nebija tik principāli, tad pirms dažiem gadiem, šķiet, ap to laiku, kad Krimā un Ukrainas Austrumos norisinājās visi attiecīgie notikumi vai varbūt ap valodas referenduma laiku es pieņēmu lēmumu ieturēt šo pincipiālo nostāju. Es kaut kā mazliet padomāju un sapratu, ka tā vienkārši būs labāk. Tā būs labāk visiem. Tā arī plānoju turpināt. |
|