|
25. Feb 2018|11:07 |
Vakar biju slēpot un man ļoti patika. Vai nav sākusies kaut kāda distanču slēpošanas mode? Izskatās, ka tautas nav maz un slidsoli arī viens otrs nemākulītis ir samācījies, sīkos arī ved un māca slēpot. Tīri jauki. Vēl jaukāk būtu, ja tuvākā trase mājām nebūtu tik megatālu. Slēpošana liek šķēršļus manam taisnajam un pārliecinošajam ceļam resnēšanas un tizluma virzienā. Šodien arī būs jāiet uzlikt viens šķērslītis.
Nē, bet no otras puses, nav gan sākusies nekāda slēpšanas mode, jo no maniem draugiem principā neviens neslēpo. Ja neskaita vienu. Kurš patālu dzīvo un nekāda kopslēpošana īsti nesanāk. Daži it kā šļūkājot pa divām sliedēm, bet to arī esmu tikai nostāstos dzirdējis. Mana mūžīgā sāpe. Agrāk kalns un dēlis, tagad slēpošana. Mans vientuļais ceļš pie endorfīniem... Labi, ka vismaz Pikačū mani saprot, viņš tagad tieši sēž krēslā man pretī un piekrītoši klusē. |
|