|
1. Jan 2014|19:59 |
Pirms neilga laiciņa biju apņēmies nedaudz samazināt svaru un noskriet garāko skrējienu savā dzīvē līdz šim. Nezinu, kā īsti bija ar to svaru, bet laikam dažus kg uz brīdi biju nometis, bet svētku laiks pagāja cukura un tauku zīmē, tāpēc nekas īpašs jau svarā laikam nemainījās. Tad nu devos skriet ar to, kas bija. Noskrēju ļoti daudz. Pats neticu, cik daudz. Negribu pat par to runāt. Tagad nevaru pastaigāt, bet rīt jādodas uz darbu. Vājprāts. Vājprāts ir gan kilometrāža, gan tas, kā es to pieveicu. Līdz šim neko vairāk par maratonu nebiju skrējis, bet tagad... Es skrēju 12h, ellē ratā! Divpadsmit stundas. Div-pad-smit!!! Šajā laikā 1x aizgāju uz ateju, ēdu un dzēru skrienot vai ejot, nestāvēju, nepārģērbos, nestaipījos, nepurināju kājas. Neko nedarīju izņemot skriet (staigāt), ēst un dzert. No visām 12h ne vairāk kā 2h pavadīju staigājot, bet pārējo godīgi noskrēju. Laikam vajadzēs ilgāku laiku, lai to visu apsmadzeņotu. Principā uzlēcu stipri augstāk par savu pakaļu un pierādīju, ka esmu kamielis. Ko arī vajadzēja izdarīt.
Vēlāk:
Šorīt velkot darba bikses siksna pati ļoti dabiski ielikās par vienu caurumu tālāk (uz tievuma pusi). Domāju, ka esmu pazaudējis vairākus kg, žēl, ka man nav svaru, tas būtu interesanti. |
|