|
12. Dec 2012|21:33 |
Braucu mājās un ceļa malā pamanīju kaut ko, kas izskatījās pēc guloša cilvēka. Tā kā nebraucu ātri, tad apstājos, pabraucu atpakaļ un mašīnas gaismās redzēju, ka tiešām cilvēks. Acīmredzami piedzēries. Pastāvēju kādu brīdi un šis arī saprata, ka jāceļas augšā. Piestutējās kājās. Es braucu tālāk. Taču šis nogāzās atkal. Pabraucu atpakaļ vēlreiz, pagaidīju. Padomāju un kāpu ārā šo stutēt augšā. Teicu, ka jāiet mājās, prasīju, kur dzīvo. Šis man krieviski kaut ko teica, bet tas mani nepārliecināja. Pāris reizes uzstutēju, mēģināju šo turēt un vest norādītajā virzienā, bet viņam kaut kā negribējās iet. Labāk gribējās pagulēt. Pastāstīju šim par apsaldēšanās risku, vēršot uzmanību uz viņa plikajām rokām. Laikam viņu nepārliecināju. Viņš gribēja, lai viņu aizvedu mašīnā. Nezinu tik, uz kurieni. Nu, mašīna man tīra, negribu vadāt pa zemi izvārtītus dzērājus. Brīdi padomāju, iekāpu mašīnā un devos mājās. Pa ceļam nodziedāju dziesmas "Pa zilo Donavu peld līķis" (no teātra izrādes par Šveiku) pirmo pantu (3x). Domāju, ka varētu piezvanīt kādām iestādēm. Bet kādām? Policijai. Tuvākā policija ir visnotaļ tālu. Pateikšu iemeslu, negribēs braukt. Es jau divreiz savā dzīvē esmu saucis policiju. Esmu mācījies to, ka gandrīz visos gadījumos labāk ir to vienkārši nedarīt. Nav jēgas. Lielāka jēga ir pašam darīt lietas ar saviem spēkiem, citādi tu tikai tērē savu un kārtīgu valsts darbinieku laiku (un degvielu).
Tad nu tikko esmu ieradies mājās un dalos pārdomās par savu ļaunumu. Varbūt kāds vēl šodien papildinās statistiku. Pēdējā laikā ir gadījumi, kad "auto notriec pa ceļu rāpojošu pensionāru" vai "auto notriec uz ceļa guļošu vīrieti". Protams arī nosalšana un apsaldēšanās mīnus piecu grādu salā ir aktuāla.
Bet kopumā ir jāatzīst, ka esmu labs puika un esmu rīkojies atbilstoši situācijai. Sabiedrība var ar mani lepoties.
Pateicos. |
|