| |
[25. Sep 2015|08:41] |
Jau otro rītu man nedaudz sāp kakls. Šorīt esmu paspējis arī dažas reizes nokrekšķināties. Īsi nezinu, no kā tas viss. Droši vien sapūtis vējš. Lai gan vakar bija silts, ap divdesmit grādiem, kad skrēju. Es arī līdu ūdenī, bet no aukstā ūdens līdz šim vienīgās problēmas ir bijušas mazas iesnas nākamajā rītā, kas pazūd līdz pusdienlaikam. Kakls gan nepazūd. Šogad vispār siltas vasaras beigas un rudens sākums. Līst maz, labi skrienas. Patīkama atmiņa no siltajām dienām ir skrējēja iedegums, līdzīgs traktorista iedegumam, bet man ir (ne)iesauļots pulkstenis un trīsstūrītis elkoņa locītavā, jo skrienot roka ir saliekta un elkoņa locītava iekšpusē neiesauļojas. Rokas vispār no iekšpuses man ir galīgi bālas, esmu īstens bālģīmis (bālrocis?).
Vispār pagājušajā nedēļā piedzīvoju pārsteidzoši brīnišķīgas sajūtas lienot ūdenī. Ūdens jau ir vēss un ielīst nav baigi patīkami, bet tas tā ir vienmēr. Vislabākās izjūtas no aukstā ūdens ir tad, kad izlien ārā un kad ir tāda dedzinoša auksti-karsta sajūta. Šoreiz tādu sajūtu noķēru jau esot ūdenī, bija tik forši, ka negribējās līst ārā, lai gan ūdens tīri objektīvi bija vēss. Parasti gribās ātrāk izlīst ārā, bet ir tās dažas brīnumainās reizes, kad to sajūtu noķer jau esot ūdenī. Jāatzīstas, ka izjutu neparastu eiforiju. Domāju, ka mani skriešanas endorfīni, kas braši cirkulēja pa manām sistēmām sajaucās ar jauniem aukstā ūdens endorfīniem un veidoja varenu miksli. Peldēju un smaidīju. Jāatzīstas, ka arī nedaudz smējos. Droši vien no malas tas varēja izskatīties interesanti. Ipriekšējo reizi, kad man ir bijušas tādas sajūtas atceros pagājušajā vai aizpagājušajā gadā, kad arī ap šo laiku ielīdu ūdenī, nopeldējos un negribēju līst ārā. Izlīdu seklumā līdz ceļiem un nekustīgi skatījos saulrietā. Likās, ka gribu, lai šis mirklis ir iespējami ilgāks. Nedaudz saprotu pareizticīgos, viņi arī ziemā lien ūdenī un kaut ko tur ņemas, reāli ekspluatē cilvēka fizioloģiju. |
|
|