| |
[9. Aug 2015|21:11] |
Ir karsts. Dzeru daudz ūdens, eju dušā daudz reižu. Ūdens vispār iet iekšā kā nekad, nezinu, kur tas paliek, viena krūze otra, trešā. Uz ateju pat īpaši vairāk nestaigāju, viss izsvīst laikam. Sev par nelielu pārsteigumu šādā laikā varu paskriet, laikam esmu ar gadiem nocietinājies, viegli nav, bet pie visa var pierast. Tuvojas vakars, vienīgais laiks, kad var kaut ko normāli padarīt. Bet ko gan tu vakarā padarīsi. Sevišķi, ja rīt jāiet uz darbu. Palūrēšu kādu filmu. Jā, to gan varētu.
Skrienot vispār baigās domas var izdomāt. Katru reizi. Jo īpaši šitādā karsonī, kad jāfunktierē vis kaut kas, lai nedomātu, ka svīsti kā cūka, ka ir grūti un, ka varētu skriet bez krekla, bet nožēlojamā urbānā vide uzliek savu pienākumu. Ja godīgi, tad pēdējais skrējiens, ko pēc ilgāka laika tiešām izbaudīju bija nedēļas vidū, kad tiešām bija karsts. Skrēju, svīdu, mocījos, bet izbaudīju. Sportā laikam bez prāvas mazohisma devas neiztikt. Izbaudīju gan lielā siltuma dēļ, gan arī lauku vides dēļ. Traki pietrūkst man to dabas skrējienu pēdējā laikā. |
|
|