| |
[25. Nov 2012|17:14] |
Šodien apēdu šokolādes tāfelīti. 200g. Tā mani kārdināja jau no nedēļas vidus. Šodien tā vienkārši ņēmu un apēdu. Un nemaz nelikās, ka būtu gana. Ja būtu otra, tad tagad rakstot stūķētu māgā arī to otru. Grūta man dzīve - liela daļa radu un paziņu domā, ka man pie katra iegansta vajag piešķirt šokolādi. Tas, ka es to ēdu relatīvi lielos apmēros nenozīmē, ka man to vajag. Pēdējo reizi pircis saldumus esmu kaut kad ļoti sen. Atceros, kad esmu pircis biezpienu, banānus, rupjmaizi, riekstus, auzu pārslas, bet saldumus neatceros.
Pagaidām tam visam redzu tikai vienu risinājumu - visus iegūtos saldumus turu mašīnā vienā maisā, tur jau ir iekrājušās vēl dažas šokolādes tāfelītes, konfektes, vafeļu torte un tamlīdzīgi labumi. Jo tiklīdz es to visu ienesīšu istabā, tā es to uzreiz apēdīšu. Nav variantu. Tā šodienas šokolāde vispār bija baigais gribasspēka apliecinājums. Parasti vairāk par vienu vai divām dienām nenodzīvo. Tā stulbi sanāca, piešķīra man to mājās, noliktu plauktā, lai stāv. Nepietika prāta aiznest līdz mašīnai.
Nu nekas, toties sodīju sevi par to - nomazgāju mašīnu un iztīrīju arī iekšiņu. Turpinājumā mani sagaida skarbi pārbaudījumi ar biezpienmaizi. Ledusskapi vispār bail vērt vaļā. |
|
|