| |
[28. Jan 2012|16:09] |
Tā sanāca, ka šodien biju uz Milzkalnu. Neteiksim, ka mans iecienītākais kalns. Un arī pēc šīsdienas brauciena laikam vairs šogad uz turieni nebraukšu. Ne tāpēc, ka Milzkalns būtu ļoti slikts, bet tāpēc, ka nav ļoti labs. Ir vēl papilnam kalnu Latvijā, kur derētu aizdoties. Vispār gribētos jau šoziem aizlaist kaut kur uz kādu Latgali vai Vidzemi un kādu no tālākiem neredzētiem kalniem ar palikšanu pa nakti. Nav tik kompānijas. Skāde. Tā paša iemesla dēļ tā arī neesmu ne reizi bijis uz īstajiem kalniem. Kaut kā no maniem draugiem ar slēpošanu vai dēļošanu aizraujas tikai daži tipāži. Iet uz krogu iekapāt vai skatīties to debīlo hoķi, gan te pavelkas vairāk ļaužu. Dīvāna sportisti (piķis un zēvele). Nē, man nav nekas pret hokeju, bet, ja es redzu, ka dzīves režīms tiek pakārtots kaut kādiem svešiem vīriešiem, kas par naudu dzenā pa ledu melnu kaučuka gabalu, tad tas ir tā jocīgi. Tā teikt, dižākie sportisti un patrioti satiekas Rīgas Dinamo spēlēs ar alus glāzi un čipsiem tuklajās roķelēs. Visu ar mēru, lūdzu (ne to, kurš Nīlas Ausainis).
Labi, nedaudz novirzījos no tēmas. Tātad, Milzkalnā biju. Atrāvos pa galvu ar dzelzs stieni un man pirmo reizi pa vairāk nekā 5 gadiem radās reāls iespaids, ka arī uz Latvijas "kalniem" ķivere varētu noderēt. Tas stienis ir pacēlāja tureklis, kas snovparka pacēlājā nāk ar lielu ātrumu un švunku tieši tajā vietā, kur ļaudis pie tā grib pieķerties. Viņš tur norotē uz tā rata un tā forši izlec ārā ar švunku. Ja nepamani, tad normāli dabon. Arī rokas var atsist, ja nemāki smuki saķert. Kādu sīko šitā reāli varētu izrubīt. Jā, starp citu, man galvā bija ķivere un ar to visu sitiens bija tīri neslikts. Principā situācijas risinājums ir ļoti vienkāršs - jāizveido cilvēku plūsma tā, lai viņi nonāk pie pacēlāja nevis uzreiz pie tā rata, bet kādu metrus 10 tālāk un viss būs ok. To pat nav grūti izdarīt. Bet laikam jau nevienam to nevajag. Man arī tā ne pārāk. Lai kādam kašķīgākam onkulim vai tantei iedod pa galvu, tad jau kaut kas arī pamainīsies.
Vēl man nepatika tas, ka trases bija visai cietas. Varbūt tā pirmā priekšpusē bija ok, bet otrā pusē tās abas nebija foršas. Nezinu gan, vai tas vairāk ar trases kopšanu vai temperatūru saistīts. Jā, bija visai vēsīgs, bet ļaužu tāpat netrūka. Kādi grādi 15 mīnusā bija no rīta. Leiši arī papilnam, kā jau vienmēr Milzkalnā.
Vēl rēcīgi bija, ka ceļoties pa vienu pacēlāju ir redzama zīme "Lūdzam izmantot tuneli". Nu tur tātad, kad paceļas pašā augšā, lai nekrustotos braucēju plūsmas un, lai ar pacēlāja štociņu pa galvu nedabūtu, tad mēdz būt tādi koka norobežojumi, kas pasargā no tādām lietām. Rēcīgums iekš tā, ka es kā kārtīgs pilsonis devos uz priekšu "tuneļa" meklējumos. Ar dēli. Tātad lēkājot. Sapratu, ka nekāda izmantojama tuneļa nav, tam priekšā ir piešķūrēts sniegs.
Viens pacēlājs viņiem ir tur tāds arhaisks. Tik ļoti, ka ar dēli tur nav īsti ērti uzbraukt un bikses arī var paplēst. It kā sīkums, bet nepatīkami (var jau arī nepaplēst).
Par pozitīvo. Nu, priekš sestdienas cilvēku nebija nemaz tik daudz. Laikam jau dēļ sala. Kas baigi labi - nomā ir pavisam svaigi dēļi (šī gada pirkums). Par normālo cenu. "Burton" stiprinājumi (!!). Varbūt dēļi arī "Burton", tā riktīgi nenopētīju. Tas nu ir smalki. Vēl ir tas piepūšamais balons uz kura var uzlekt no tramplīna. Es gan neredzēju to darbībā un nezinu, kā tas īsti notiek.
Visādi citādi - viss normāli, bet nākamreiz jālaiž kaut kur citur. Bez naida, bet tīri dažādībai. |
|
|