| |
[31. Jul 2011|18:59] |
Profesionālais kretīnisms - kad es braucu mašīnā, kurā pie stūres ir kāds cits nevis es, man parasti ir bail. Man šķiet, ka netiek ievērota distance, ka ātrums ir par lielu, ka apdzīt šeit galīgi nebūtu labi u.t.t. Tas gan vairāk attiecas uz šoseju, nevis apdzīvotām vietām. Pa apdzīvotām vietām ir puslīdz ok.
Kad kāds cits ir pie stūres, tad es nevienu braukt nemācu un padomus arī parasti nedodu, vismaz ne uzmācīgā vai pavēlošā tonī, man vienkārši ir bail. Ja kas, bailīgāk ir sēžot aizmugurējā sēdeklī, priekšā jūtos nedaudz drošāk, bet arī jau tā ne visai. Tagad jau vasara, tagad vēl tā, bet ziemā vispār ir tīrās šausmas. Nevaru pabraukt tā. Vienreiz ziemā šitā izlamāju šoferi un sēdos pats pie stūres. Snieg, ceļš piesnidzis un netīrīts, braukt galīgi negribas, bet braucu. Toties bija drošāk. Sajūta vismaz bija tāda, ka ir daudz, daudz drošāk, tas nekas, ka šoferim stāžs bija stipri lielāks, nekā manējais.
Ja tomēr ir jābrauc ar svešu šoferi, es mēģinu gulēt, neskatīties uz ceļu vai domāt kādas labas domas. Jo tīri objektīvi skatoties, es nebraucu ar visādiem psihopātiem, bet ar normāliem cilvēkiem, tāpēc nekam jau nevajadzētu notikt. Pats jau es arī nebraucu kā dievgosniņa, tomēr cenšos braukt droši, paskrienu, kur var paskriet, bet kur nejūtos drošs, tur labāk rāmi un pārliecinoši. Katrā ziņā, pa sev zināmiem maršrutiem nav problēmu atvilkt arī ātrāk par ierasto ātrumu.
Šodien, kad braucu ar svešu šoferi, starpfinišā skatījos un taustīju riepu protektoru. Reizēm man ir sajūta, ka es esmu dīvains. Šī ir viena no tām reizēm. |
|
|