| |
[3. Aug 2009|12:54] |
Rādīju dažiem ļaudīm savu pastmarku albūmiņu. Sen pats nebiju skatījies. Tīri tā neko, es jums teikšu. Jaukas atmiņas, jaukas markas.
Pastmarkas es sāku krāt pirmajā klasē. Pareizāk sakot, tās man sāka pirkt vecāki. Markas beidzu krāt kādā trešajā klasē, kad aktuālāki sāka kļūt donaldiņi un turbeņu papīreļi. Vaļasprieka maiņai sava loma ir arī Latvijas reģionālajām īpatnībām. Aptuveni ap to laiku mēs mainījām dzīvesvietu - pārcēlāmies no Vidzemes uz Zemgali. Krietns gabaliņš. Jaunajā dzīvesvietā tuvākajā un tālākajā apkārtnē nebiju manījis nevienu, kas krātu markas. Savukārt vecajā vietā ar to noņēmās katrs sevi cienošs sīcis. Pagalmā vazājāmies ar saviem albūmiņiem, mainījāmies un ar sliktajām (lētajām un nobružātajām) markām, spēlējām to pašu, ko šeit spēlēja ar košļeņu papīriņiem. Neatceros, kā tas saucās, bet nu, kad sit tām markām ar roku un mēģina apsist otrādi. Nu, tā jocīgā spēlīte.
( ... tālāk ... ) |
|
|