| |
[18. Jun 2009|15:04] |
Šodienas mītiņa sakarā man īsti nav skaidrs, par ko vai pret ko tur protestē. Pats nebiju klāt, tas varbūt viestu kādu skaidrību, bet pagaidām nesaprotu. Brīvo Arodbiedrību Savienība pati par sevi ir valsts varai visai lojāla organizācija. Arī par Latvijas pievienošanu Eiropas Savienībai šie ir aģitējuši. Paši pret sevi protestē vai? Arī vēlēšanas tikko ir bijušas un vēlētāji ir pateikuši, ka viņus esošā situācija apmierina.
Šie protesti nedaudz atgādina tādu aitu baru, ko šad tad apcērp, regulāri un pakāpeniski samazina barības devu un tas tiek uzņemts visai mierīgi, bet, kad notiek straujāka devas samazināšana, nekā ierasts, tad pēkšņi atskan blējiens. Tas nekas, ka visu laiku ganiņš aitiņas ved arvien dziļāk purvā. To jau no bara vidus neredz.
Īstenībā gribēju rakstīt ko citu. Atcerējos, ka, šķiet, gada sākumā vai iepriekšējā gada nogalē, redzēju vienu raidījumu pa LNT, kur bija novākti gandrīz visi bijušie valsts premjeri. Izņemot tos, kas ietusē ārzemēs. Bija Godmanis, Gailis, Bērziņš, Birkavs, Šķēle, Emsis, Krasts u.c. Viss zieds. Uzstādījums - tuvojas krīze, ko darīt? Visu, protams, neatceros, taču vienu frāzi gan atceros, šķiet, Emsis, tas bija, kas izteica domu, ka, labi, ka Latvijā ir tik neattīstīta ražošana, jo tad mums problēmas būtu daudz lielākas. Un pārējie ekspremjeri kopā bariņā piebalsoja. Otra lieta bija tāda, ka katram politiķim tika dots vārds, lai piedāvātu kādu risinājumu krīzes situācijā. Gailis teica, ka obligāti vajagot turpināt koncertzāles būvniecību, Birkaviņš kaut ko runāja par autortiesībām, Šķēle par kokiem un pārtikas pārstrādi, Kalvītis stāstīja, ka viņš visu ir darījis pareizi u.t.t. Katrs savu lauciņu, tā teikt. Manuprāt, tas raksturo valsts pārvaldi Latvijā.
Ierakstīju tāpēc, lai neaizmirstas. |
|
|