| |
[25. Feb 2009|08:22] |
Jauna diena, jauns jocīgais ieraksts!
Problēmas būtība šāda. Katru reizi, kad es dzirdu, ka mūsu planēta ir kaut kas unikāls, ka tā ir ideāli piemērota cilvēkam, te ir, tik nepieciešamā, ideāli sabalansētā, elpošanai piemērotā atmosfēra, šeit ir ūdens, bez kura neiztikt, šeit ir piemērota pārtika utt., manī atkal ieslēdzas liels aizdomu un neticības moments. Jūtu, ka te kaut kas nav īsts. Citās auditorijās vēl mēdz situāciju apskatīt tā, ka planēta ir uzradīta tieši priekš mūsu sugas (un citām arī). Es nevaru piekrist domai, ka planētas ideālie apstākļi ir kaut kāds brīnums. Tā nav.
Sākumā jāvienojas, ka pieņemam tradicionālo evolūcijas teoriju. Atsakamies no domas, ka kāds ņēma rokās materiālu, izveidoja apaļu bumbuli, aplēja ar ūdeni, sastādīja kokus (..) ... izveidoja cilvēku un iepūta tajā dzīvību.
Cilvēks ir piemērojies tādiem apstākļiem, kādi tie ir uz šīs attiecīgās planētas. Ja atmosfēras ķīmiskais sastāvs būtu cits, vai, ja te nebūtu ūdens vai būtu tikai sālsūdens, vai, ja būtu tumšs vai būtu ļoti karsts vai auksts, tad būtu tikai un vienīgi divas iespējas. Pirmā - cilvēka nebūtu, jo apstākļi būtu pilnīgi nepiemēroti dzīvošanai. Otrā - cilvēks (vai cita dzīvības forma) būtu, pie tam būtu tādā formā, kas piemērota apkārtējai videi. Cilvēks būtu spējīgs iztikt ar sālsūdeni, elpot attiecīga ķīmiska sastāva atmosfēras gaisu. Varbūt mēs būtu zivju civilizācija ūdens dzīlēs desmit kilometru dziļumā, kas arī filosofētu par to, cik apstākļi mums ir ideāli, ka kāds ir par mums ļoti padomājis radot šo patīkamo tumsu, jauko sālsūdeni un gardos baltos tārpiņus, ko mēs pievilinam ar savu bālgano gaismu, kas rodas no mūsu ideālā gaismu izdalošā dziedzera, kas mums piekabināts degungalā. Trešā varianta nav. Suga nevar pastāvēt pusdzīva, pusmirusi. Tā nevar dzīvot un vairoties vidē, kas ir fiziski mokoša. Tad tā vienkārši izzdūd vai arī piemērojas.
Citiem vārdiem sakot, mūsu dzīves apstākļi nav ideāli, mēs esam tiem ideāli piemērojušies.
Brīnumu es redzu citur. Brīnums ir dzīvība pati par sevi, brīnums ir šī planēta, daba, visums, visi procesi, kas notiek. Tas ir brīnums pats par sevi. Katru dienu cilvēks savā dzīvē var uztvert kā brīnumu.
Visai nosacīts brīnums ir tas, ka šo mikroskopiski mazo laika sprīdi, ko homo sapiens pavada uz šīs mikroskopiski mazās planētas, nav notikušas nekādas radikālas pārmaiņas (izņemot tās, ko rada pats cilvēks). Tas, ka uz zemes nav nokritis metorīts, kas čakarē mums dzīvi, ka saule nav pārstājusi spīdēt, ka pēkšņi mūsu atmosfēra nepārvēršas par kaut kādu sērskābes tvaiku. Bet tas viss ir pašsaprotami, jo tik radikālas izmaiņas notiek miljonu un miljardu gadu laikā un ļoti ļoti lēnām. Bet homo sapiens šeit uzturas ļoti, ļoti īsu laiku. Cerēt uz globālām izmaiņām, ko nav radījis pats cilvēks būtu aptuveni tāpat kā cerēt, ka tagad izejot uz veikalu pēc dienišķā snikera jums uzgāzīsies uz galvas zimbabve-airlines pasažieru lidmašīna. Teorētiski tas ir iespējams, taču praktiski, tas visticamāk nenotiks.
Un tagad padomājam vēl par kādu lietu. Visums ir grandiozi liels, salīdzinot ar mūsu planētas izmēriem. Tas ir nevis vienkārši liels, tas ir ļoti ļoti (x99999) liels. Un tas pastāv ļoti, ļoti ilgi. Kāda ir varbūtība, ka šajā milzīgajā haosā milzīgi lielā laika posmā var rasties apstākļi, kur būtu puslīdz iespējama kaut kāda dzīvība? Manuprāt, liela. Bet ja dzīvība nerodas, tad jau ir vienalga. Jo dzīvība ir mēs, bet mūsu tādā gadījumā vienkārši nav. Un nav, kas uzdod šo jautājumu. Bet mēs tomēr esam. Un arī šeit es nekādu īpašu brīnumu neredzu. Tas būtu aptuveni kā uztaisīt vienkāršu datorprogrammiņu, kas kā loterijā veido skaitļu kombinācijas. Piemēram, reizi gadā izmet vienu 12 zīmju kombināciju. Uzvarošā kombinācija ir 12 septītnieki. Palaižam šo programmu un bezgalīgi ilgu laiku un gaidam kad izmetīs uzvarošo kombināciju. Un tādu izmetīs. Kaut kad. Bet ja neizmetīs, tad jau ir vienalga. Mēs par to tāpat neuzzināsim.
Noteikti, ka kāds šīs tēmas ir aprunājis daudz sakarīgāk un zinātniskāk, bet es te tikai pastāstu savas pārdomiņas.
Bet vispār žēl, ka skolās tik maz māca dabaszinības.
 |
|
|