| |
[17. Feb 2009|11:18] |
Pirmo reizi dzīvu veģetārieti es redzēju sev blakus pie pusdienu galda pirms aptuveni astoņiem gadiem. Tā bija kaut kāda nometne, kurā nebija jāmaksā par piedalīšanos, bet toties bija jāklausās aģitācija par Eiropas Savienību (ES - labi, ārpus ES - slikti).
Ēdināšana nometnē bija laba. Gatavoja skolas ēdnīca, bet garšoja tiešām labi. Atceros, kā pie pusdienu galda ēdu kotleti ar kartupeļiem un to bālo mērci. Kalsns jaunēklis man blakus mani mēģināja pārliecināt, ka kotlete esot dzīva. Laidu ar ausīm šo sensacionālo vēsti un turpināju piestūķēt māgu. Atceros, ka tam jaunēklim bija tādi zaķa zobi un snōbiska, mūžam neapmierināta sejas izteiksme. Arī sportošanai šis bija par tizlu. Kopš tās reizes vairs neesmu ēdis pie viena galda ar veģetārieti, bet šī suga man asociējas tieši ar tādu tēlu.
Bet vispār forši, ka cilvēki var kaut ko darīt augstāka mērķa labad. Atteikties, upurēties. Piemēram, lai glābtu pasauli. Vienīgi šobrīd varētu vēl noorganizēties kādas kopas un grupas, kas pārtiek, piemēram, tikai no Latvijā ražotiem pārtikas produktiem. Tā teikt, pasauli neizglābsim, bet savai valstij un tautai gan varētu ar to reāli palīdzēt. Šitādā sektā varētu iestāties. Tas, protams, neizslēdz iespēju vairākiem grupējumiem pārklāties, piemēram, vegāni - ražots Latvijā. Šāds grupējums varētu būt ļoti intriģējošs un perspektīvs. Es gribētu redzēt, kā vegāns varētu paēst bez no Ķīnas ievestās mērcītes un no Brazīlijas ievestās sojas vai bez zaļumiem no Spānijas. Šitanī vietā es saskatu baigo neīstuma momentu visās tajās kaut kā neēdāju kopienās. |
|
|