| |
[30. Jan 2009|08:52] |
Runājot par kaķiem, manējais kaķis nevemj. Toties atceros 2 kaķustāstus no bērnības.
Kad dzīvojām laukos, bija mums viens kaķis, kurš dzīvoja kūtī un bija diezgan mežonīgs. Viņš vienmēr bija riktīgi sūdains (mosmērējies ar sūdiem), bet ne savas vainas dēļ. Kūts vienkārši bija netīra. Bet kūtī viņš ķēra žurkas, iespējams, ka peles arī. Tas bija kaķa pusaugu gados. Kad šis nedaudz paaugās, tad laidām viņu arī citās telpās (vasaras virtuvē) un viņš kļuva mazāk mežonīgs. Atklājās, ka patiesībā kaķim ir pusgara smuka spalva un nebūt ne slikts raksturs. Jā... var mēģināt iedomāties, kāds izskatās kaķis ar pusgaru spalvu, kas tusē pa sūdiem. Tāds viņš arī izskatījās. Un šajā vietā sākas pirmais stāsts:
Kā jau laukos mēdz būt, mums bija arī suns. Suns bija pusaugu un ar tieksmēm trenkāt pārējos saimniecības iemītniekus, jo īpaši vistas un kaķus. Tad nu vienreiz kāda jaukā ziemas vakarā mamma atrada iepriekšminēto kaķi bez dzīvības pazīmēm suņa sabiedrībā. Suns, vienvārdsakot, bija to kaķi nomušījis. Protams, netīšām un spēlējoties, bet nu, iznākums ir tāds, kāds tas ir. Mamma, protams sabēdājās, bet neko darīt. Lai vēl kādi zvēri neapgānītu atlikušo kaķi, mamma ienesa šo vasaras virtuvē un nolika kaut kur aizkrāsnē ar domu, no rīta aprakt, jo pa tumsu sasalušo zemi rakt laikam negribējās. Nākamajā rītā kaķis, protams, bija aizstaigājis un sveiks un vesels. Reāls piemērs par kaķa deviņām dzīvībām. Morāle - neroc kaķi uzreiz pēc nāves, nogaidi - varbūt atdzīvosies!
Otrs stāsts par šo pašu kaķi ir tāds, ka reiz es piemājas pļavā ieraudzīju jocīgu skatu. Pārvietojās kaut kāds liels spalvains murskulis. Varēju samanīt ta ne kaķa, ne zaķa apveidus. Piegāju klāt un ieraudzīju, ka kaķis ir nokodis zaķi un velk uz māju pusi. Un runa ir nevis par mazu zaķēnu, bet par lielu pieaugušu zaķi, kas bija izmēra ziņā ne mazāks par attiecīgo kaķi. Man likās, ka zaķis pat bija lielāks. Tad nu kaķis rūkdams un šņākdams vilka pa zemi savu laupījumu. Skats tāds nedaudz pabriesmīgs. Aizvilcis uz mājām viņš to zaķi mēģināja ievilkt savā slēptuvē. Tā bija izrūsējusi godmaņa tipa tērauda krāsniņa. Krāsniņas būtiskā iezīme bija tāda, ka pa krāsns durtiņām iekšā kaķis iekļūt nevarēja, jo tās bija ciet, bet iekļūt varēja no augšas pa skursteņa caurumu. Bet skursteņa caurums kādu sprīdi diametrā. Tad nu nabags baigi mocījās, lai zaķi iedabūtu iekšā no augšas pa to caurumu. Un brīnumainā kārtā tas viņam patiesi arī izdevās. Kopumā iespaidīga aina. Tie pilsētā uzaugušie ļaudis, kam šo stāstu izstāstu, netic. Bet nu, tas nav nekāds jaunums, ka lauku kaķi noplēš kādu zaķi. Šokējošā daba tā teikt.
Un ko labu dara TAVS kaķis? |
|
|