| |
[14. Nov 2008|10:15] |
Šī rudens lielākā vilšanās mani piemeklēja pirms pāris nedēļām, kad gribēju iedzert pašrocīgi lasīto aveņu tēju (ar īstām avenēm!!). Biju izžāvējis labu daudzumu aveņu lakstu (ar visām ogām!!!) un salicis noslēgtā traukā. Tā bija kļūda. Taisu vaļā - a tur viss sapelējis. Riktīga škrobe. Dzeru sūda liepziedus (veikalā pirktus). Sūda tāpēc, ka veikalā pirktie ir tādi sabirzuši un nevar no krūzes labi dabūt ārā, jālieto kaut kāds tējas siets.
Un vēl. Ja dzer tēju, tad forši ir pielikt klāt kādu karoti melnā balzāma, bet garšīgāk ir, ja piešauj vana tallin, tad tāda saldena garša un labāks aromāts. Balzāmam toties ir piedomātā vērtība par veselīgumu. |
|
|
| |
[14. Nov 2008|11:30] |
dienas ideja - jāzīmē peintā sc nepazīstamie lietotāji. lasītāji un rakstītāji. jāmēģina vizualizēt pēc ierakstiem. būtu inčīgi. klāt vēl var vecumu, dzimumu, potenciālo nodarbošanos u.c. pielikt.
vienīgais, kāpēc es to nedaru - baigās mocības ar to peintu ņemties. |
|
|
| |
[14. Nov 2008|11:46] |
es šodien iešu uz zig-zag koncertu. es tikai nezinu nevienu viņu dziesmu. bet grupa it kā dzirdēta. varbūt, ka būs ok. nevaru tik izšķirties, ko lai dzer - alu, eiroskrūvi, vai tēju.
šodien eju uz rekordu ierakstu kvantitātes ziņā. šodien taču piektdiena un dāāāudzas brīvdienas priekšā!!! |
|
|
| |
[14. Nov 2008|13:10] |
Kad es nejauši pieķeros lielveikala elevatora roku tureklim vai kāpņu margai vai sabiedrisko telpu durvju kliņķim es visupirms iedomājos par dakteri Hausu. Domāju par ļaudīm, kas ar viņu identificējas. Kurš gan negrib justies tik sarkastisks, dzēlīgs, nekaunīgs, bet tajā pat laikā ļoti gudrs un cienīts kā Hauss? Tad mana doma pārlec no dr.Hausa uz cita seriāla varoni - Monku. Priekš manis Monks uzvar Hausu, jo turoties pie nošmulētajām un, šķiet, nekad nemazgātajām lielveikala elevatora margām es sajūtu to pretīgo lipīgumu. Es iedomājos visas tās rokas, kas tur ir pārstaigājušas pāri un man pat bail iedomāties, ko tās rokas ir darījušas pirms atstāt savu sviedru, netīrumu un baciļu devu zem tās vietas, kur šobrīd atrodas mana roka. Parasti es roku atrauju un cenšos nesmērēt pret drēbēm. Kādu laiku esam kā divi veseli - es un mana piegānītā roka. Parasti gan es cenšos sabiedriskās vietās ar pilnu roku un dvēseli neapgrābstīt svešas lietas. Ja iespējams, durvis taisu vaļā ar diviem pirkstiem. Sabiedriskajās tualetēs vispār ir šausmas. Nē, es zinu, ka gan jau tur nav tik daudz to baciļu, bet tomēr... tā taču ir kaut kāda sūda tualete, kur visi mīž un dirš! Tur mēģinu durvis virināt ar vienu pirkstu. Par sēdēšanu uz poda vispār nevar būt ne runas! Jāizmanto savu kāju spēks un jādirš pustupus.
Lai gan man darbā vai mājās uz galda nereti ir bardaks, man tomēr ir būtiski, kādā krāsā ir saspraude ar kuru ir sasprausti papīri vai kādā pozīcijā ir izvietotas mapes u.c. priekšmeti. Īpaši svarīgs ir zīmulis. Tam jābūt uzasinātam. Nē, nu labi, tas var nebūt vienmēr ass kā adata, bet, ja pa papīru sāk švīkstēt koks nevis grafīts, tad tas ir pretīgi. Vienmēr pirms rakstīt kaut ko uz pielipekļlapiņām pārdomāju, kādu krāsu izvēlēties teksta tēmai - oranžo, rōzā, zilo vai dzelteno. Ja kādreiz eju prom no rakstāmgalda vai no mašīnas, reizēm ir situācija, ka kādi priekšmeti nav izvietoti kā nākās. Nu pietrūkst harmonijas. Kaut kā perversi, tizli nolikts zīmulis, kalkulators vai atslēgu saišķis. Nākas atgriezties un nolikt priekšmetu tā, lai būtu harmonija. Tas nekas, ka varbūt uz galda vai mašīnā valda mērens bardaks. Kārtībai tomēr jābūt!
Neesmu gan tik paranojisks kā Monks - varu tomēr sev mājās ateju iztīrīt vai hujārīt ar plikām rokām un nazi pa jēlu gaļu vai parakāties pa zemīti ar rokām, tas ir ok, bet nu dažas lietas vienkārši kretinē. |
|
|