| |
[24. Jan 2008|10:06] |
- Nu, sveiks cibiņ!
- Nu, sveiks, tev arī!
- šorīt iegāju tvnetā un jutos nedaudz, bet tomēr pārsteigts.
- nu, nu..
- Vārdusakot, zini tādu raidījumu 900 sekundes pa L"N"T?
- persōnīgi nepazīstu, bet dzirdēts kaut kas ir
- nu, redzi, līdz šim man likās, ka tas ir tikai mūsu ē... nu valsts darbinieku palīgrīks, kā novest informāciju līdz tautai, bet šorīt ieraugu, ka tur mūs informē arī Krievijas vēstnieks. Ir jau labi, ka visādi ministri un līdzīga kalibra ļaudis no rīta ir redzami TV ekrānos tā ap septiņiem, astoņiem no rīta...
- domā, tā ir tiešraide?
- nezinu, bet ja nebūtu, tad tas būtu galīgi čābīgi. Vispār laikam vajadzētu kādreiz noskatīties to jocīgo raidījumu. Mani tas nedaudz intriģē. Ko gan var stāstīt cilvēkam tādā rīta agrumā? un kas gan liek cilvēkam no paša rīta ieslēgt TV kasti. Bet ne par to... . Redz', jautājums ir par to, kas liek visādiem tukliem valstsvīriem doties uz šo raidījumu. Atbilde varbūt ir vēl atrodama, bet, kas liek Krievijas pofigistiskajam vēstniekam parādīties šajā televīzijā plkst 8.09 no rīta -2 grādu vēsumā?
- neprasi man
- es arī neprasu. tas bija retōrisks jautājums
- domā esi baigi gudrs? es arī iemācījos vienu svešvārdu nesen. Kvalimetrija. Esi tādu dzirdējis?
- nē
- nu redzi. tad aizej un sameklē svešvārdu vārdnīcā. gudriniek!
- pats tāds!
 |
|
|
| |
[24. Jan 2008|11:16] |
Nja. Šodien lasu tēvēnetu.
Iepriecina raksts: http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/balss/article.php?id=299693
ō, rubrika "tautas balss". "Aukstā janvāra dienā Madara no skolas iznāca pulksten divos, bet mājās atgriezās četras stundas vēlāk – nomocījusies un pārsalusi. Visu garo ceļu 10 gadus vecā meitene gāja kājām – no Pērnavas ielas līdz Nīcgales ielai, pāri Deglava tiltam, viena pati ar smago somu plecos, jo konduktore viņu izsēdināja no autobusa. Ko darīt šādā situācijā, noskaidroja LNT raidījuma „Tautas balss”."
Tā jau ir. Konduktori ir tādi, kādi nu viņi ir. Tādi, kāda ir mūsu sabiedrība, varētu teikt. Piekrītu - ir nejauki un arī neprofesionāli sēdināt sīkos ārā no transportiem par tādu sīkumu kā skolēnu apliecība. Bet tomēr. 10 gadi, 4.klase. Rēķinam attālumu - Pērnavas iela - Nīcgales iela. Pēc kartes min - 1,5 km, max - 4 km (atkarībā no konkrētās vietas uz šīm ielām). Temperatūra ap nulli. Labi, ņemam vērā ka sīkais nomaldījās, izmeta kādu līkumiņu, bet tāpat - par 5 km vairāk jau nesanāks (ticamāk, ka mazāk).
Nezinu, vai ļaudis sākuši vairāk lēkt uz ecēšām vai arī sīči kļuvuši vārgulīgāki. Kad mēs augām... tas gan laukos bija, bet bērni regulāri ne tādus vien gabalus veica (un joprojām veic) uz skolu un atpakaļ (vai arī līdz autobusa pieturai) un neviens par to rakstu nerakstīs vai TV nerādīs. Un ja lauku bērnam nav tās naudas tad viņu nevis izsēdinās, bet vienkārši nemaz iekšā autobusā nelaidīs. Pa zaķi nesanāks. Daudzi ar riteni uz skolu brauc un arī ziemā un ne tikai temperatūrā ap nulli. Es visu sezonu tanī vecumā braucu uz skolu ar riteni (turp-atpakaļ kopā vismaz 10 km dienā). Un ne jau ar kruto baiku pa nezciktur latiem, bet ar normālu "ereliukas" viduvējā tehniskā kārtībā.
man liekas, ka vajag mazāk čīkstēt.
ja kas - tas nav uzbrauciens sīcim, kas noraudājies atnācis mājās, bet gan nostaļģisks secinājums no sērijas "kad mēs augām... ".
izrādās leiši vēl joprojām liek kopā velosipēdus. tiesa gan stipri mūsdienīgākus
 |
|
|