| MĀĀĀLACĪTIS!!! |
20. Maijs 2012|15:49 |
Tikko atgriezos no Nordea Rīgas maratona.
Gāja labi. Kopumā esmu apmierināts ar savu startu. Jāsaka gan, ka pašu pirmo mērķi - noskriet no A-Z tomēr neizpildīju. Atlūzu 38.kilometrā. Kas ir viegli izskaidrojams ar to, ka distances pirmo daļu es noskrēju tādā psihopāta tempā. Priekš manis tas temps bija daudz par lielu. Pusi distances biju noskrējis laikā, par kuru īpaši nevajadzētu kaunēties arī tad, ja būtu skrējis tikai 21km. Ļoti viegli skrējās. Kaifoju par skrējienu. Zināju, ka pēc tam būs grūti, bet tāpat skrēju. Saprāts teica, ka jāmet nost temps, bet kaut kā nesanāca. Rezultātā saguru nedaudz. Padzēros dzirdināšanas punktā 37.kilometrā, paskrēju vēl kādu gabalu un sapratu, ka, ja turpināšu skriet, tad ir laba šance izkorķēties. Atlikušo daļu veicu pēc gāju-skrēju-gāju-skrēju metodes. Kad dūša kļuva labāka, tad pie viena arī sāka vilkt krampji.
Bet pozitīvais tajā visā ir tas, ka finiša laiks ir visai labs priekš manis. Optimistiskākajos plānos gribēju noskriet 4:15, kas pateicoties ātrajam sākumam gandrīz arī izdevās. Nedaudz pietrūka. Īstenībā 4:00:00 tempa turētāji man pagāja garām tikai 31.kilometrā.
Vēl viena ļoti pozitīva lieta tajā visā ir tāda, ka pēc finiša nejūtos salauzts. Jā, kājas ir beigtas, bet tas pāries. Atceros, ka pagājušajā gadā, kad izskrēju personisko rekordu pusmaratonā, mana galvenā doma pēc finiša bija - NEKAD VAIRS!! Maratons? NEKAD DZĪVĒ!!! Tagad man ir sajūta - dodiet vēl! Gribu vēl!
Turpinājumā šogad vajadzētu uzlabot pusmaratona personisko rezultātu. Bet sasniedzams mērķis nākamajam gadam ir izskriet pilno maratonu zem četrām stundām. Jāskatās tik, kā būs ar veselību. Vēl neko solīt negribas.
Jā, atbalsta grupa arī labi palīdzēja. Ir liela nozīme kādam, kas trasē atbalsta un jūt līdzi. Ne tikai praktiskās lietās, bet arī tīri emocionāli.
Medaļa arī smuka šogad, ja kas. Labi papildina manu Nordea kolekciju :) |
|