Krustvārdu mīkla

Šis ir viens no tiem rītiem, kādiem līdzīgus es atminos ļoti daudzus, tos, kad es vēl dzīvoju dzimtsmājās Jūrmaliņā. Tu izvelcies no rīta pagalmiņā vēl pusaizmidzis ar kafijas kružku rokā un pīpo pie ugunskura. Jābrauc uz darbu, fronte dun un tev priekšā ir nezināms minūšu skaits sastrēgumos. Bet te, te ārā, te ir dzidrs gaiss bez pēcpusdienas uzdzīvotā smaguma, debesu zilums gandrīz vai skaudrs un vēja gandrīz nav. Smaržo priežu mizas un vakarnakts ugunskurs vēl glabā sevī to jaudu, ar kuru dedzis. Rego pamodusies skraida, luncina asti un gaida, ka tu metīsi čiekurus, ko viņai ķert. Šādos rītos pat sudrabkaijas neķērc agresīvi un spalgi, tikai tā gari stiepti un nedaudz ar aizsmakumiņu. Var arī nojaust, ka jūra, pavisam rāma viļņojas tepat netālu, pāri 2 ielām un tur dūņas novācošais traktoriņš pukšķina.
Tu skaidri zini, ka šo dienu vajag pavadīt tepat, laiskojot pagalmā, vēlāk ar zemeņu turzu vai tārpainu dzidro ābolu maisiņu iet uz jūriņu un lasīt 'Un mūža meži šalc' vai ko tādu, bet tev ir neviena iespēja tā izdarīt. Fronte sauc...