Krustvārdu mīkla

Restart – NYC inside


Šeku reku dažu NYC ceļvežu (un dažas akal ne-ceļvežu) svētvietu apskats manā paviršajā vērojumā:



NYC Subway un ielu satiksme

Ir sarakstītas baigi daudzas grāmatas par šo fenomenu. Manuprāt, vispār metro iedalās 2 paveidos – tie, kas iet sekli zem ielas un tie, kas ir dziļi pazemē. NYC gadījumā ir ‘seklais’ metro. Kas bieži vien nozīmē to, ka ejot pa ielu zem kājām jautri dārd. Ar domu, ka metro ventilācijas lūkas iziet tieši uz ielu, no restotajām virsmām nāk baiss karstums un troksnis. Interesanti, vai mēsli no ielas birst tieši uz peroniem stāvošo galvām? Man nav gadījies to pieredzēt. Metro stacijas ir atsevišķs stāsts, katrai stacijai ir savas unikālas fīčas, kas pamatā izpaužas kā flīžu-art – mozaīkas, ar kurām ir izrakstīts katras stacijas nosaukums skat.: http://www.nycsubway.org/perl/artwork ; mans pagaidām favorīts ir šis: http://www.nycsubway.org/perl/artwork?21 . Stāsta, ka NYC Subway nosedz apmēram 90% no pilsētas ielām, kas padara metro par tādu kā absolūto transporta līdzekli un pārvietošanās veidu visiem. Īpaši, ņemot vērā, ka virszemes transports pārvietojas apbrīnojamā lēnumā un pie stūres sēdošie ļaudis uzvedas tā, it kā tiesības būtu saņēmuši jau piedzimstot un pēc tam nebūtu īpaši interesējušies par jaunumiem satiksmes noteikumu jomā. Pilnīgi normāla metode ir izdarīt pagriezienu pa labi (vai pa kreisi) no jebkuras ielas vidējās joslas, nogriežot ceļu malējā joslā braucošiem. Sevišķi izcilus panākumus inovatīvajā braukšanā uzrāda taksometru šoferi un limuzīnu vadītāji, sasniedzot pilnu katarsi piektdienas vakaros, kad tik tiešām, pirms spert kāju krustojumā, labāk mēģināt prognozēt visas iespējas. Te jāatmin, ka lielais vairums no NYC ielām ir vienvirziena, kas nedaudz atvieglo modelēšanas uzdevumu. Tai pat laikā jāteic, ka kājāmgājēji izmanto jebkuru iespēju šķērsot ielu (tāpēc, ka, ja viņi gaidītu ‘Walk’ signālu katrreiz, nekur netiktu, ibo vāģi kas nav paspējuši izgriezties no krustojuma pirmīt, tur arī paliek), un kopsummā sanāk, ka luksoforu signāliem ir tikai tāda kā rekomendējoša nozīme. Visdrausmīgāk, manuprāt, izskatās 6. avēnijas, Broadway un 34. ielas krustojums. Tur paralēli visam darbojas arī bioregulatori, kuri kautko vicinās, kliedz un plātās, bet man nav izveidojusies sajūta, ka viņi darbojas koordinēti. Un tomēr. Es neesmu redzējusi nevienu avāriju pagaidām. Tātad, tas viss darbojas. Nevaru atturēties nepabrīnījusies par ceļazīmēm. Nospiedošā vairumā gadījumu Eiropas ļauži ir pieraduši pie grafiskiem attēlojumiem – bultām, simboliem, piktogrammām. Amīši ir izvēlējušies pilnīgi pretēju stratēģiju: visas zīmes ir verbālas – un reizēm nākas izlasīt daudz informācijas. Piem. ‘Turning vehicles must yield to pedestrians’; ‘Stop here on red signal’ (atkārtots 3 reiz vienā krustojumā); ‘Right lane must turn right’; ‘Left lane must exit’, nereti tas viss ir vienā krustojumā, kuram pa virsu karājas zīmes ar ielu nosaukumiem un virzieniem, kuros katra josla aizvedīs. Kombinācijā ar rīkojumu, piem. ‘turn left now’, kamēr nav pagūts izlasīt kur man bija jānokļūst pa īstam; vidusmēra Eiropas autovadītājam jau ir piesities anafilaktiskais šoks no tādas burtu pārbagātības. Tā tad manuprāt arī ir pamata problēma, kuras dēļ ir grūti sākotnēji braukalēt pa Ameriku. Vopšem, par spīti Dena Brauna romānu varonim Robertam Lengdonam, es teiktu ka amīši ir sūdīgi semiotiķi.