Aurum nostrum non est aurum vulgi
Pēkšņi sākās balle un es tur biju. Es zināju, kas to organizē un kāpēc, bija skaidrs cēlais iemesls par godu kuram notiek pasākums, ka jātērpjas svinīgi, bet tai pat laikā arī nedaudz karnevālīgi. Brīžiem norises vieta bija Rīgas Centrālās stacijas piepilsētas zāle (ziniet – tā telpa, kur pārdeva biļetes, kā tas izskatījās manā bērnībā, pirms Linstowa investīcijas bija skārušas šo būvi), un visi sēž uz somu izvadātāju bagāžas ratiņiem (vai tādi maz vairs ir? oranži, ar stūrītēm cietām); bet citkārt atkal visi notikumi norisēja Ņujorkā, kādā skvērā, kura te nemaz nav, kurš vairāk ir tāds kā itāļu pilsētu stilistikas skvērs, kuru nepiesārņo ienākošas ielas. Ēkā, kas iet visapkārt tam skvēram, un kurā iekšā pa perimetru salikti galdi, bet telpas iekšiene vairs nav kā krievu ‘Π’, tā ir pilns taisnstūris. Interjers ir tāds SASīgs (ja jūs zināt, ko es ar to domāju – Kāstrupas lidosta ir visspilgtākais piemērs), tikai melnbalts, grīda – šahadēlis, daudz stikla, noskaņa – Venēcijas karnevāls un MoMAs interjera ekspozīcijas krustojums.
Masku nav, bet tērpi tikpat labi varētu piederēt klauniem, nē, mīmiem. Pamatā tie ir melni, un sarkani, tills, satīns un samts. Daudziem ir cilindri, zīda šalles. Ir skaidrs, ka te ir briesmīgi daudz viesu – pasākuma dalībnieku, bet es nezin kāpēc uz sitiena nevienu nepazīstu, tikai atminos, ka man būtu viņi jāidentificē kā rīkotāja draugi. Par spīti ļaužu masai, ir klusi. Diezgan svinīgi, mierīgi, atmosfēra ir tieši ka cēla. Tāda kā apgarota, vai. Es neredzu sevi. Tas nomāc nez kamdēļ.
Telpa ir aprīkota ar galdiem, ap kuriem arī vairums sēž, pamazām es viesos sāku sazīmēt paziņas – vairumā gadījumu tie ir mani pamatskolas klasesbiedri, kuri mani neatceras – bet es mēģinu identificēties. Tiek risinātas klusas saviesīgas sarunas un ir skaidrs, ka visi ir laimīgi un harmoniski un Kaut Ko Gaida. Rīkotāja vecāki ir omulīgi ļaudis, kas cenšas apsveicināties ar visiem dalībniekiem, smaidīgi un šausmīgi pozitīvi.
Kāds viesis melniem matiem mani uzrunā par Elizabeti, smaida kā kad viņam būtu zināmi visi pasaules noslēpumi un atnes milzīgu glāzi ar zilu vīnu, kas turklāt ir šausmīgi smaga.
Pieskrien nepazīstama meitene un vaicā vai tā esot es, kas savlaik kautkur kautkādos interneta portālos esot sarunājusi sliktu par Agnesi. Mēģinu atmiņā savilkt kopā sev zināmās Agneses un mēģināt saprast, par kuru es būtu varējusi sacīt ko sliktu. Diemžēl, man uzpeld tikai viena reāla Agnese, un tā pati noteikti neder kā aprunājamais objekts, sacīsim Delfos. Bet meiča ir uzstājīga, un es saprotu, ka viņa grib ja nu ne izrēķināties, tad vismaz pateikt man beidzot visu ko domā par manu tendenci palaist muti un nedomāt par sekām. Visšausmīgākais ir tas, ka es it kā kaut kur bezapziņā zinu un piekrītu, ka es tā tiešām esmu izrīkojusies neapdomīgi, bet nekādi nesaprotu faktus – kad, kur, ko, par ko. Īsi sakot, ka man jāizpērk sava kaut kāda vaina pret visām pasaules Agnesēm.
Pēkšņi atkal workflows mūs noprocesē no NYC uz Centrālstaciju, meiča izgaist, visiem balles dalībniekiem ir iespēja piedalīties atrakcijā, kas maksā 3.50 priekš 2 dalībniekiem, no katra 1.75LVL. Atrakcijas jēga ir tāda, ka no pāra pēc kārtas katram jānoguļas uz grīdas un viņa ķermeņa lejasgals tiek iebīdīts magnētiskā rezonatora korpusā, lai iekārta no tā varētu uzgleznot tādu futūristisku gleznu, kura pretstatā valdošajam melnbaltumam ir ļoti krāsaina un tāda kā atgādina Aijas Zariņas darbus. Ierīce glezno ar tādu kā tintes printera un otas krustojumu, un pārlej visus ražojumus ar rozā laku. Atmosfēra ap šo notikumu ir tāda kā nedaudz elektrizēta, ne gluži erotiska, bet baismīgi jutekliska.
Man priekšā stāv pāris, kurā sieviešu kārtas pārstāve ir sendienās pazīstamā I., bet viņu nevar pazīt, tikai es zinu ka tā ir viņa. Jo viņai uz karmīnsarkana garpiedurkņu tērpa muguras ir hologrammiski ieausts nicks ar ko viņa ircoja 1994. gadā kanālā #latvia. Šeit nav neviena cita, kas to varētu zināt, I. saprot, ka es viņu atpazīstu un dod zīmi, lai es to nedaru zināmu. Pēkšņi viņa ar savu pavadoni sāk strīdēties par to vai piedāvātā atrakcija ir tā vērta, lai katrs no viņiem maksātu 1.75LVL, strīds pāraug skandālā un viņi aiziet, I. mati no rudiem pārtop melni, un ir skaidrs, ka es viņu vairs nekad neredzēšu.
Mani klasesbiedri tagad jau mani atkal pazīst, un Z. uzsauc, ka laiks lidot uz Čikāgu. Piekrītoši māju, gribu viņai pieskarties, bet ir laiks doties uzpīpēt – izeju laukā un nokļūstu vai nu uz 5. vai 6. avēnijas apmēram tur kur Columbus Circle. Man pienāk klāt pastnieks, kurš laipni smaida, bet ir nežēlīgi pārguris, un saka man šādus vārdus ‘Ma’am, you please next time say your penpals to write your full address, otherwise it’s tough to find you in this city’ un liek parakstīties par saņemšanu, sniedz man 2 pakas un vēstuli. Uz vēstules ir rakstīts mans vārds un tad tālāk teikts, ka mani var atrast reizēm staigājam pa ielu šai te rajonā (kas man nezinkamdēļ liekas kā vieta, kur pāri pretim atrodas viesnīca, kurā man būtu jādzīvo).
Atveru vēstuli un tā saka, ka es esmu kļuvusi par kādas cēlas ceļotāju organizācijas goda biedru, un ka man tiek dāvināta iespēja ar atsūtīto kuponu (atsevišķā kastītē – sarkani-melni-zaļi-dzeltenā, (ja kādu interesē detaļas) uz kura rakstīts nomināls 35GBP) braukt uz jebkuru vietu pasaulē, ka man lidmašīnas biļetē pievienotajā tikai jāieraksta pilsētas nosaukums un viss notiks. Otrā kastē ir pelēka tērauda izstrādājums (kas šausmīgi atgādina gliemežvāka un Pizas torņa krustojumu), un tas apliecina manu piederību Organizācijai. Tas nekur nav identificēts, bet es zinu, ka sūtītājs ir tas smīnīgais melnīgsnējais jaunietis, kurš nes zilo vīnu un Visu Zin. Arī par mani.
Uznāk vējš, un es jūtos kā Galadriela no gredzenu pavēlnieka – tai momentā, kad viņai sagribējās pieskaries gredzenam. Izlaižot tekstu ‘and I will be your dark queen’, un arī ‘I’ll pass the test. I will diminsh and go into the West and remain Galadriel’, es uzmetu gaisā atsūtītās veltes, par to iegūstot iespēju atgriezties Ballē.
Manī ir drausmīga smeldze, visapkārt visiem ir priecīgi, bet es, es? Kāpēc es nespēju priecāties visiem līdzi? Diemžēl man jāsaka banālā frāze par to, ka ‘sirds sadauzīta drumslās’, bet tā patiešām tobrīd arī ir. Es pat sevi neredzu. Man izmisīgi nepieciešams kāds, kas atnes segu, piparmētru tēju un ibumetīnu, un sola mūžīgu laimi Līdz Dienu Galam, bet visapkārt ir tikai šie laimīgie un self-contentētie ļaudis, kas it kā grib labu, tikai man neviens nevar palīdzēt. Es saprotu, ka man nav tiesību no viņiem lūgt jebko, un tas visu padara vēl ļaunāku. Vai es teicu, ka līdz šim viss ir bijis ļoti mākslinieciski un izturēti, un ka katru šā notikuma ainavu, detaļu un niansi varētu likt dizaina žurnālos uz vākiem, vai arhitektūras un dzīves stila bukletos par paraugu? Tas viss tā arī turpinās, un tikai man ir izgadījies būt neiederīgai laikam jau – es gan neredzu sevi. Neredzu. Neredzu. Spriedze pieaug neproporcionāli, ir skaidrs, ka jānāk atrisinājumam, bet visas iespējas biedē, vai ne? Klāt ir sajūta, ka hipersensitivitāte diktē visu, aukstie sviedri šķiet nepaciešami un sirds gabaliņš, kas sitas kaklā kļūst bezmaz vai sāpīgs. Jāsāk skriet, jātiek kaut kur, jānovieto sevi kādā mierīgā oāzē, jāpatriec Peļevins no šejienes. Fiziski nepieciešams, lai kāds man pieskaras, iedod 2KJ siltuma un enerģijas. Tā vietā es bezspēkā saļimstu un savādā kārtā kļūstu par mākslinieciskās ainavas sastāvdaļu, pēc gadiem šo Balles fragmentu izstāda galerijā un es sevi redzu – beidzot – daļu no sevis. Man ir bijis mugurā balts tērps ar lencītēm no bazilika stiebriem, tie smaržo no fotoreprodukcijas, bet matos - pienenes; bet netālu no mana saļimušā bodija ainavā neiederīgs iesprausts mazs callouts, kurā rakstīts ‘Love me two times baby, love me twice a day’.
Masku nav, bet tērpi tikpat labi varētu piederēt klauniem, nē, mīmiem. Pamatā tie ir melni, un sarkani, tills, satīns un samts. Daudziem ir cilindri, zīda šalles. Ir skaidrs, ka te ir briesmīgi daudz viesu – pasākuma dalībnieku, bet es nezin kāpēc uz sitiena nevienu nepazīstu, tikai atminos, ka man būtu viņi jāidentificē kā rīkotāja draugi. Par spīti ļaužu masai, ir klusi. Diezgan svinīgi, mierīgi, atmosfēra ir tieši ka cēla. Tāda kā apgarota, vai. Es neredzu sevi. Tas nomāc nez kamdēļ.
Telpa ir aprīkota ar galdiem, ap kuriem arī vairums sēž, pamazām es viesos sāku sazīmēt paziņas – vairumā gadījumu tie ir mani pamatskolas klasesbiedri, kuri mani neatceras – bet es mēģinu identificēties. Tiek risinātas klusas saviesīgas sarunas un ir skaidrs, ka visi ir laimīgi un harmoniski un Kaut Ko Gaida. Rīkotāja vecāki ir omulīgi ļaudis, kas cenšas apsveicināties ar visiem dalībniekiem, smaidīgi un šausmīgi pozitīvi.
Kāds viesis melniem matiem mani uzrunā par Elizabeti, smaida kā kad viņam būtu zināmi visi pasaules noslēpumi un atnes milzīgu glāzi ar zilu vīnu, kas turklāt ir šausmīgi smaga.
Pieskrien nepazīstama meitene un vaicā vai tā esot es, kas savlaik kautkur kautkādos interneta portālos esot sarunājusi sliktu par Agnesi. Mēģinu atmiņā savilkt kopā sev zināmās Agneses un mēģināt saprast, par kuru es būtu varējusi sacīt ko sliktu. Diemžēl, man uzpeld tikai viena reāla Agnese, un tā pati noteikti neder kā aprunājamais objekts, sacīsim Delfos. Bet meiča ir uzstājīga, un es saprotu, ka viņa grib ja nu ne izrēķināties, tad vismaz pateikt man beidzot visu ko domā par manu tendenci palaist muti un nedomāt par sekām. Visšausmīgākais ir tas, ka es it kā kaut kur bezapziņā zinu un piekrītu, ka es tā tiešām esmu izrīkojusies neapdomīgi, bet nekādi nesaprotu faktus – kad, kur, ko, par ko. Īsi sakot, ka man jāizpērk sava kaut kāda vaina pret visām pasaules Agnesēm.
Pēkšņi atkal workflows mūs noprocesē no NYC uz Centrālstaciju, meiča izgaist, visiem balles dalībniekiem ir iespēja piedalīties atrakcijā, kas maksā 3.50 priekš 2 dalībniekiem, no katra 1.75LVL. Atrakcijas jēga ir tāda, ka no pāra pēc kārtas katram jānoguļas uz grīdas un viņa ķermeņa lejasgals tiek iebīdīts magnētiskā rezonatora korpusā, lai iekārta no tā varētu uzgleznot tādu futūristisku gleznu, kura pretstatā valdošajam melnbaltumam ir ļoti krāsaina un tāda kā atgādina Aijas Zariņas darbus. Ierīce glezno ar tādu kā tintes printera un otas krustojumu, un pārlej visus ražojumus ar rozā laku. Atmosfēra ap šo notikumu ir tāda kā nedaudz elektrizēta, ne gluži erotiska, bet baismīgi jutekliska.
Man priekšā stāv pāris, kurā sieviešu kārtas pārstāve ir sendienās pazīstamā I., bet viņu nevar pazīt, tikai es zinu ka tā ir viņa. Jo viņai uz karmīnsarkana garpiedurkņu tērpa muguras ir hologrammiski ieausts nicks ar ko viņa ircoja 1994. gadā kanālā #latvia. Šeit nav neviena cita, kas to varētu zināt, I. saprot, ka es viņu atpazīstu un dod zīmi, lai es to nedaru zināmu. Pēkšņi viņa ar savu pavadoni sāk strīdēties par to vai piedāvātā atrakcija ir tā vērta, lai katrs no viņiem maksātu 1.75LVL, strīds pāraug skandālā un viņi aiziet, I. mati no rudiem pārtop melni, un ir skaidrs, ka es viņu vairs nekad neredzēšu.
Mani klasesbiedri tagad jau mani atkal pazīst, un Z. uzsauc, ka laiks lidot uz Čikāgu. Piekrītoši māju, gribu viņai pieskarties, bet ir laiks doties uzpīpēt – izeju laukā un nokļūstu vai nu uz 5. vai 6. avēnijas apmēram tur kur Columbus Circle. Man pienāk klāt pastnieks, kurš laipni smaida, bet ir nežēlīgi pārguris, un saka man šādus vārdus ‘Ma’am, you please next time say your penpals to write your full address, otherwise it’s tough to find you in this city’ un liek parakstīties par saņemšanu, sniedz man 2 pakas un vēstuli. Uz vēstules ir rakstīts mans vārds un tad tālāk teikts, ka mani var atrast reizēm staigājam pa ielu šai te rajonā (kas man nezinkamdēļ liekas kā vieta, kur pāri pretim atrodas viesnīca, kurā man būtu jādzīvo).
Atveru vēstuli un tā saka, ka es esmu kļuvusi par kādas cēlas ceļotāju organizācijas goda biedru, un ka man tiek dāvināta iespēja ar atsūtīto kuponu (atsevišķā kastītē – sarkani-melni-zaļi-dzeltenā, (ja kādu interesē detaļas) uz kura rakstīts nomināls 35GBP) braukt uz jebkuru vietu pasaulē, ka man lidmašīnas biļetē pievienotajā tikai jāieraksta pilsētas nosaukums un viss notiks. Otrā kastē ir pelēka tērauda izstrādājums (kas šausmīgi atgādina gliemežvāka un Pizas torņa krustojumu), un tas apliecina manu piederību Organizācijai. Tas nekur nav identificēts, bet es zinu, ka sūtītājs ir tas smīnīgais melnīgsnējais jaunietis, kurš nes zilo vīnu un Visu Zin. Arī par mani.
Uznāk vējš, un es jūtos kā Galadriela no gredzenu pavēlnieka – tai momentā, kad viņai sagribējās pieskaries gredzenam. Izlaižot tekstu ‘and I will be your dark queen’, un arī ‘I’ll pass the test. I will diminsh and go into the West and remain Galadriel’, es uzmetu gaisā atsūtītās veltes, par to iegūstot iespēju atgriezties Ballē.
Manī ir drausmīga smeldze, visapkārt visiem ir priecīgi, bet es, es? Kāpēc es nespēju priecāties visiem līdzi? Diemžēl man jāsaka banālā frāze par to, ka ‘sirds sadauzīta drumslās’, bet tā patiešām tobrīd arī ir. Es pat sevi neredzu. Man izmisīgi nepieciešams kāds, kas atnes segu, piparmētru tēju un ibumetīnu, un sola mūžīgu laimi Līdz Dienu Galam, bet visapkārt ir tikai šie laimīgie un self-contentētie ļaudis, kas it kā grib labu, tikai man neviens nevar palīdzēt. Es saprotu, ka man nav tiesību no viņiem lūgt jebko, un tas visu padara vēl ļaunāku. Vai es teicu, ka līdz šim viss ir bijis ļoti mākslinieciski un izturēti, un ka katru šā notikuma ainavu, detaļu un niansi varētu likt dizaina žurnālos uz vākiem, vai arhitektūras un dzīves stila bukletos par paraugu? Tas viss tā arī turpinās, un tikai man ir izgadījies būt neiederīgai laikam jau – es gan neredzu sevi. Neredzu. Neredzu. Spriedze pieaug neproporcionāli, ir skaidrs, ka jānāk atrisinājumam, bet visas iespējas biedē, vai ne? Klāt ir sajūta, ka hipersensitivitāte diktē visu, aukstie sviedri šķiet nepaciešami un sirds gabaliņš, kas sitas kaklā kļūst bezmaz vai sāpīgs. Jāsāk skriet, jātiek kaut kur, jānovieto sevi kādā mierīgā oāzē, jāpatriec Peļevins no šejienes. Fiziski nepieciešams, lai kāds man pieskaras, iedod 2KJ siltuma un enerģijas. Tā vietā es bezspēkā saļimstu un savādā kārtā kļūstu par mākslinieciskās ainavas sastāvdaļu, pēc gadiem šo Balles fragmentu izstāda galerijā un es sevi redzu – beidzot – daļu no sevis. Man ir bijis mugurā balts tērps ar lencītēm no bazilika stiebriem, tie smaržo no fotoreprodukcijas, bet matos - pienenes; bet netālu no mana saļimušā bodija ainavā neiederīgs iesprausts mazs callouts, kurā rakstīts ‘Love me two times baby, love me twice a day’.