Krustvārdu mīkla

Šo pārdomu [nejēdzīgi garo] iemesls ir šorīt izlasītais raksts.

Temats tāds, par kuru es sirsnīgi cenšos izstrādāt paradumu nerunāt neko, tamdēļ, ka man tur nekā pozitīva sakāma nav, tik vien kā mežonīgi pieaug iespēja izraisīt īgnumu klausītājā un pašai iegūt papildus kredītpunktus pie reitinga ‘iedomīgā un lecīgā maita’, kurš jau tā parasti ir AA līmenī.

Lai uzreiz novērstu visas ņemšanās par to, kāpēc ta man tas tik dikti sāp, paskaidrošu: man tik intensīvi derdzas aiz mana dzīvokļa robežām notiekošais, ka praktiski katra iziešana no tā ir saistāma ar piespiešanos un sevis motivēšanu. Un ir tieši viens, taču sasodīti būtisks un nenovēršams iemesls, kāpēc mana adrese un pases valstiskā piederība ir Rīga, Latvija.

Tātad, kāds ļoti atzīts valstu tēlu pētnieks (neatrodu gan nevienu atsauci uz viņa biogrāfiju) ir pētījis un, atmetot emocijas un subjektīvu interpretāciju žūksni, konstatējis šīs 3 lietas:

1)      Latvijai ir dramatiski slikts valsts tēls;

2)      Rīgai, toties, ir ļoti augsta atpazīstamība;

3)      Tēla uzlabošanas mēģinājumus var bremzēt paši iedzīvotāji, kas nemaz nevēlas, lai valsts kļūtu atpazīstama un ievērojama.

 

Katram no šiem faktiem ir reāli daudz vēsturisku, ģeopolitisku un mentālas izcelsmes iemeslu, bīstos, ka man neizdosies kompakti tos apskatīt [caur savu subjektīvo prizmu, protams].

  Pirmkārt, savulaik neatgriezeniski ir tikusi sabojāta iespēja Latvijas kā ilgtermiņa valstiska formējuma eksistēšanai. Pēdējā gadu tūkstoša kontekstā Latvija kā valsts ir pastāvējusi 39 (!) gadus. Neticat - paskaitiet paši (un neaizmirstam salīdzināt ar, piemēram, UK vai Francijas piemēriem). Viss pārējais laiks ir aizgājis vai nu dažādu baltu sugu un grupējumu mierīgā vai mazāk mierīgākā līdzās pastāvēšanā un tādā kā pofigistiskā savrupībā, par pārējo ir papilnam rūpējušies da visi kam nav slinkums: igauņi, vācūži, zviedri, poļi, krievi, atstājot savu ģenētisko nospiedumu ‘mūsu’ DNS spirālēs tā ka izšķirt ‘etnisko latvieti’ principiāli nav iespējams. Jādomā, ka ilgtermiņa ‘valstiskas domāšanas attīstīšanās’ panākumu ķīla savulaik būtu bijusi spēja un vēlme dominēt konkrētajā teritorijā un reģionā, bet laikam dēļ nehomogēnas vides un kulturālām atšķirībām nav bijis iespējams tik kakbi izslavēti naidīgos un bīstamos kuršus dabūt kopā ar sēļiem un zemgaļiem un latgaļiem, lai par kaut kādām kopīgām interesēm cīnītos. Šis gan nav vispārīgs pašpietiekams nosacījums, jo piemēri ar mongoļiem un hazāriem pierāda, ka ar šo vien nepietiek, vajag arī nedaudz veiksmes.

 Līdz ar ko, kam pirmajam [pārstāvim no ‘valsts’/formējuma, kur organismi ir varējuši apvienoties kopēju interešu aizstāvēšanai, kā rezultātā valsts ir radusies] parādījās interese par Daugavas ieteku Baltijas jūrā, tas arī bez sevišķām pūlēm to dabū. Citiem vārdiem sakot, arī pirms N simts gadiem katram sava cūka un druva bija tuvāka par kaut kādām abstraktām idejām. Liela daļa zemgaļu aizgāja uz Lietuvu, austrumbaltus pārslāvoja, aber, piemēram, lībiešus mēs toties asimilējām, tā viņiem!

 Es domāju, nav speciāli jāanalizē, kāpēc Rīgas unikālā situācija ir tāda kā ir. gribēju tikai piebilst, ka pa lielām šaibām, tā saucamiem latviešiem pie Rīgas veidošanas un attīstības ir varen sekundāra nozīme. Zināmas pārmaiņas ir vērojamas varbūt pēdējos 100 gados, kad varbūt nedaudz lielāka latviešu līdzdalība ir konstatējama. Tādējādi es arī neredzu sevišķu pamatu uztraukumam, ka ‘visa Vecrīga tagad pieder ārzemniekiem’, jo nekad jau nav bijis sevišķi citādāk. Rīga dažādos periodos ir dizainēta kā dažādu tautu pārstāvju ilgāka vai īsāka trimdas/apmešanās vieta – tamdēļ šķiet saprotama ļoti plašam nāciju slānim šodien.

 Nu un, visbeidzot, par pēdējo – da neviens i negrib, lai ‘valsts’ tēls uzlabotos un tiktu atpazīstams esam. Protama lietiņa, tamdēļ, ka iestājoties ‘Dublis Nr.2’ - būvēsim Latvijas valsti, sākās klasiskā ņemšanās un dalīšanās grupējumos ar savām interesēm, savrupību un panciskuma izrādīšanu. Īstenībā tad, ap 1990., situācija bija vēl sliktāka nekā abas iepriekšējās reizes: ap 1200.o pirms krustnešu iebrukuma un 1918. gadā. Tā pirmā mums apmēram rāda vairākas ne sevišķi draudzīgas grupas, kuras katra pati labāk zina, kas darāms un neies jau te zin kaut ko tusēt ar tiem tur, paši lepni. Vismaz kaut kāda pašapziņa, tikai pilnīgi nederīga no ‘valstiskās domāšanas viedokļa’.

 Es nevaru komentēt 1918. gadu, jo tur man ir daudz nesaprotama; no iekšpolitiskā viedokļa, acīmredzot, pietiekami lielai apzinīgu ļaužu grupai bija tā pieriebies esošais stāvoklis, ka tā sauja arī burtiski uz daždesmit gadiem arī nodrošināja valsts aizmetni. Ulmaņpapiņu es atstāju ārpus apskata ar nolūku.

 Savukārt, 1990. gadā viss bija slikti un vēl sliktāk, jo padomju telpa, manuprāt, tik drausmīgi ir modificējusi to apziņas daļu, kas atbildīga par nac. identitāti, turklāt, periodā 1940.-1949. pēc atsevišķu gudrinieku aprēķiniem apmēram 1/3 daļa nācijas progresīvo subjektu tika aizvākta vai piespiesta aizvākties no teritorijas, - ka cerēt uz savādāku iznākumu kā mēs redzam šodien, vienkārši nav pamatoti. Nevar arī nerēķināties ar milzīgajām izmaiņām pasaules politiskajā klimatā, kad ne tikai dūres un dūša nepieciešama, lai eksistētu, bet arī kāda kripata smadzeņu stipri nāk par labu un kad lielvalstīm ar vēsturi jau ir sava agenda par notiekošo.

 Rezultātā tie apmēram 1.5 miljoni sevi par latviešiem saucošo personu atrod sevi situācijā, kurā:

-          lielākā daļa no šīs masas nav izkāpuši no klaušu laika domāšanas (izturīgi organismi godprātīgi rauj melnās miesās par neadekvātu atalgojumu, aizbildinoties, ka citiem iet vēl grūtāk) plus nezināms skaits desmittūkstošu tusē Īrijā;

-          dominē jau pieminētā savrupība, tagad jau komplektā ar provinciālismu un savas ādas tuvuma nenoliedzamo pārsvaru pār jebko citu, ka tik ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes;

-          jebkura identificēšanās vai saskarsme (sarunas par; dalība procesos, indivīds kā valsts pakalpojumu saņēmējs..., utt.) ar valsts varu, pārvaldi un institūcijām izsauc ķengas un tirgus laukuma līmeņa diskusijas, jo vara dara visu iespējamo, lai diskreditētu sevi savrupo un neko negribošo indivīdu vērtību sistēmā, ja arī kādas saprātīgas iniciatīvas parādās, lielākajai daļai nav pietiekami daudz smadzeņu vispār saprast, par ko ir runa

-          maziskums, klačošanās, zagšana un demagoģija ir legalizēta un akceptēta izdzīvošanas metode visos sabiedrības slāņos

-          ekonomiskā situācija šobrīd ir principā neprognozējama.

 

Valsts tēla veidošana? Nē nu, ok. Uzcelsim biblio, izpētīsim kas vēl pētāms, uzstutēsim Rīgas reputāciju nebijušos augstumos, lidostā pie geitiem piesitīsim šiltītes ‘Kas pēdējais aizbrauc uz Īriju, izslēdz lidostā gaismu. Paraksts – Latvenergo’ (C) nezināms, un beigsim reiz izlikties, ka kādu kaut kas vispār interesē kontekstā ar vārdu Latvija. Jo tādu jēgu, kādu šai vārdā lielais vairums ieliek, tādu nevienam sevi cienošam organismam nevajadzētu vajadzēt. Tos rasas pilienus zaļās pļavās un aizmiglotos tīmeklīšus meža noriņās, kas no bērnības velk līdzi no Rīgas kinostudijas filmām, jau var restaurēt i Somijā, i Uaga-dugu.