![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tīri emocionālu apsvērumu dēļ viena no manām mīļākajām filmām ir ACCA. Šis apgalvojums visskaidrāk sasaucas ar kādu citu pārdomu gabalu, kas nepublicēts mētājas manos draftos un mazliet pašironiski saucas ‘Моё революционное детство’.
Esmu to (ACCA) noskatījusies padsmit reizes, piemājas kinoteātrī, kas bija ierīkots Baltijas kara apgabala kara veterānu sanatorijas kultūras namā, Lielupē. Pa šo ēku mēs saimniekojām kā tādi marodieri, kas zina visus pagrabus, biļešu kontrolieru paradumus un daudzas citas nianses. Pirms seansa parasti noslēpāmies aiz kulisēm un aiz ekrāna, pēc gaismas izslēgšanas lēnām līdām laukā un ieņēmām vietas zālē. Vismaz reizes 3 nedēļā ‘apmeklējām’ kino, un, nezkamdēļ, ACCY rādīja bieži. Es neielikšu tagad vārdos pārdomas par to tad - tas būs citas noveles uzdevums.
Pēdējo reizi noskatījos to pirms kāda mēneša, mājās. Pamatā tamdēļ, ka minētais kino iestādījums nu jau pāris gadus ir nojaukts.
Vienmēr esmu bijusi nedaudz pārsteigta, kā un kāpēc Politbirojs 1987. gadā atļāva šādu filmu demonstrēt. 1989. gadā sekojošā Чёрная роза - эмблема печали, красная роза - эмблема любви laikam jau ir tapusi un iznākusi tādā bezpreģēla momentā, kad jau vairs neko nebija iespējams noturēt. Arī ļoti, ļoti brīnumains darbiņš. Nu jā.
Un vakar, Rīgā, iekš C-C-P bija atbraucis pats pastāstīt, ka viņš ir uzņēmis sīkvelu – iedomājieties tik – 2ACCA2, ‘Kingkongs ir miris’, viņa arī – Acca Kareņina. Pašu materiālu varēja vērot apmēram tādā kā 20 minūšu treilerī, pamatā tāpēc, ka filmēšana tomēr vēl nav pabeigta. Līdz ar maestro, uz skatuves bija arī Puisēns Bananāns un Šnurs un vēl daži citi kadri. Pasākums aizkustināja ar savu absolūto neorganizētību, spontanitāti un neprognozējamo norisi, videoformāta neatbilstību ar demonstrējamo aparatūru, nenormāli sūdīgi noskaņotajiem mikrofoniem. Šnurs dziedāja kopā ar Maestro(!) ‘Vot takaja vot huiņa’ un Bananāns filozofēja. Un uzaicināja visus uz pirmizrādi, kas varbūt notiks apmēram 2008. gada februārī Hantimansijskas kinofestivālā. Gaidīsim, tātad.
Esmu to (ACCA) noskatījusies padsmit reizes, piemājas kinoteātrī, kas bija ierīkots Baltijas kara apgabala kara veterānu sanatorijas kultūras namā, Lielupē. Pa šo ēku mēs saimniekojām kā tādi marodieri, kas zina visus pagrabus, biļešu kontrolieru paradumus un daudzas citas nianses. Pirms seansa parasti noslēpāmies aiz kulisēm un aiz ekrāna, pēc gaismas izslēgšanas lēnām līdām laukā un ieņēmām vietas zālē. Vismaz reizes 3 nedēļā ‘apmeklējām’ kino, un, nezkamdēļ, ACCY rādīja bieži. Es neielikšu tagad vārdos pārdomas par to tad - tas būs citas noveles uzdevums.
Pēdējo reizi noskatījos to pirms kāda mēneša, mājās. Pamatā tamdēļ, ka minētais kino iestādījums nu jau pāris gadus ir nojaukts.
Vienmēr esmu bijusi nedaudz pārsteigta, kā un kāpēc Politbirojs 1987. gadā atļāva šādu filmu demonstrēt. 1989. gadā sekojošā Чёрная роза - эмблема печали, красная роза - эмблема любви laikam jau ir tapusi un iznākusi tādā bezpreģēla momentā, kad jau vairs neko nebija iespējams noturēt. Arī ļoti, ļoti brīnumains darbiņš. Nu jā.
Un vakar, Rīgā, iekš C-C-P bija atbraucis pats pastāstīt, ka viņš ir uzņēmis sīkvelu – iedomājieties tik – 2ACCA2, ‘Kingkongs ir miris’, viņa arī – Acca Kareņina. Pašu materiālu varēja vērot apmēram tādā kā 20 minūšu treilerī, pamatā tāpēc, ka filmēšana tomēr vēl nav pabeigta. Līdz ar maestro, uz skatuves bija arī Puisēns Bananāns un Šnurs un vēl daži citi kadri. Pasākums aizkustināja ar savu absolūto neorganizētību, spontanitāti un neprognozējamo norisi, videoformāta neatbilstību ar demonstrējamo aparatūru, nenormāli sūdīgi noskaņotajiem mikrofoniem. Šnurs dziedāja kopā ar Maestro(!) ‘Vot takaja vot huiņa’ un Bananāns filozofēja. Un uzaicināja visus uz pirmizrādi, kas varbūt notiks apmēram 2008. gada februārī Hantimansijskas kinofestivālā. Gaidīsim, tātad.
tagad tik sagadīt pašu gara darbu.