Satiec sevi
Vakar biju jancīgā pasākumā. Tur bija daudz cilvēku ar klapēm, bet arī daudz apbrīnojami gaišu ļaužu.
Un tur es satiku sevi pēc 20 gadiem. Proti, kāda es, visticamāk būšu. Ārkārtīgi jautra sajūta - sarunāties ar sevi. Un tā nebūt nav tā sajūta, ko mēs lately šārējam ar dažiem indivīdiem, ka vienā un tai pat sekundē tu domā un runā vienu un to pašu, tiem pašiem izteicieniem, nebūt ne!
Viņai arī abi iniciāļi sakrīt. Stila tīrībai pat vārds ir tik atbilstošs - Taiga.
Šā gada aprīlī es jau biju satikusi sevi pēc 40 gadiem. Tas notika Jūtā, uz Horseshoe Canyon augšējā plato. Lai tur nokļūtu, jābrauc no Moab un Green River puses 136 jūdzes pa US-UT-24, pēc tam - 47 jūdzes pa tuksnesi, tam ceļam pat ir nosaukums: Robbers Roost Rd. Šīs 47 jūdzes bija pārbaudījums pat man-šodienā, lietojot Ford F150. Nu lūk, un atbraukusi galā, es-šodien satiku sevi-tad.
Es biju indiāņu cilmes, ap 70 g.v., tur atbraukusi viena ar 2 suņiem, ar mūžvecu Volvo 240D (te es aizdomājos - kā? Kā to var izdarīt ar nepilnpiedziņu?), ar mērķi panēsāties pa minēto kanjonu un apskatīt, ko mani senči sazīmējuši klintīs pirms ~7000 gadu. Viņa sēdēja atvērtajā bagāžnieka daļā, izskatījās pārpasaulīgi mierīga un apskaidrota, smaidīja, dzēra tēju un bužināja ik pa brīdim pieskrienošos suņus. Es-šodien gribēju pieiet aprunāties, bet nevarēju, jo asaras aizsita nāsis. Viņai tādi uzmanības apliecinājumi būtu lieki, arīdzan. Un es tos nevarēju sniegt.
Un jā. Šovakar man ļoti gribas uzvārīt Feijoada. Tikai nav tik daudz laika.
Šā gada aprīlī es jau biju satikusi sevi pēc 40 gadiem. Tas notika Jūtā, uz Horseshoe Canyon augšējā plato. Lai tur nokļūtu, jābrauc no Moab un Green River puses 136 jūdzes pa US-UT-24, pēc tam - 47 jūdzes pa tuksnesi, tam ceļam pat ir nosaukums: Robbers Roost Rd. Šīs 47 jūdzes bija pārbaudījums pat man-šodienā, lietojot Ford F150. Nu lūk, un atbraukusi galā, es-šodien satiku sevi-tad.
Es biju indiāņu cilmes, ap 70 g.v., tur atbraukusi viena ar 2 suņiem, ar mūžvecu Volvo 240D (te es aizdomājos - kā? Kā to var izdarīt ar nepilnpiedziņu?), ar mērķi panēsāties pa minēto kanjonu un apskatīt, ko mani senči sazīmējuši klintīs pirms ~7000 gadu. Viņa sēdēja atvērtajā bagāžnieka daļā, izskatījās pārpasaulīgi mierīga un apskaidrota, smaidīja, dzēra tēju un bužināja ik pa brīdim pieskrienošos suņus. Es-šodien gribēju pieiet aprunāties, bet nevarēju, jo asaras aizsita nāsis. Viņai tādi uzmanības apliecinājumi būtu lieki, arīdzan. Un es tos nevarēju sniegt.
Un jā. Šovakar man ļoti gribas uzvārīt Feijoada. Tikai nav tik daudz laika.
Esmu tajā rajonā blandījusies 2 reizes, tā ļoti pietuvināti tam, ko varētu saukt par dabu. Man ir bezgalīga mīla pret AZ/UT.