Krustvārdu mīkla

Vakar dzirdēju hipotēzi, ka amīšu tendence bezjēgā vārīties (bezsaturā būtu precīzāk) ir saistīta ar nācijas globālo internālo vientulību. Tamdēļ teju vai katrs atgadījums, kad ir iespējams uzsākt verbālus plūdus, aizņem nejēdzīgi daudz laika un pilnībā pārsteidz ar to, kādu action var uzpūst no pilnīgi triviālas situācijas. Ir man viens d-kolēģis, kas var stundām vārīties par to, kā un kur man labāk pārsēsties metro, cik metru jāiet no tās vai citas stacijas atkarībā no tā, kurā vagonā es sēžu, kādas ēstuves cik metru attālumā ir pieejamas katrā no pilsētas punktiem - nu un tādā garā. Man šausmīgi negribas būt bitchy un teikt viņam ak dies aizveries! bet kautkad drīz es neizturēšu. Nomāc ne jau tie runas plūdi, bet sajūta, ka pakausī tikšķ pulkstenis, ka šai laikā es varētu sadarīt nezcik interesantas lietas, bet man aiz pieklājības jāstāv un jāklausās par sviestmaižu pieejamību Hell's Kitchen apkaimē. A satura - satura ta nav. Kautkāds enerģijas vampīrisms, ziniet.