![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Hihī, pateicoties aviokompānijas Air France savdabīgajām darba metodēm, itin nejauši vakar izgadījās iegūt vairākus stopoverus dažādās pilsētās. Konkrēti, no Parīzes nokļuvu Amsterdamas centrā uz 4 stundiņām, pec tam - Prāgā, un tad Rīgā. Mani čemodāni vēl aizvien kautkur smalstās man nopakaļus.
Kopš pēdējās vizītes Parīzē bija aizritējuši akurāt 9 gadi, visu šo laiku biju dzīvojusi ar sajūtu, ka tā nu reiz ir vieta, kur es gribēšu dzīvot, kad būšu veca, resna un bagāta. A ņefiga. Tikai nepārprotiet. Tur viss ir kruta - viss savās vietās, tīriņš, memoriāls, monumentāls un jauks. Taču kopš relatīvi nesenajiem kontinentu pārlēcieniem, Parīze ir pametusi top 1 pozīciju manos čārtos. Au revoir.
Tālāk - Amsterdama. Nekad neesmu sevišķi mīlējusi to pilsētu. Agrāk iztiku ar formālo un gauži nejēdzīgo aizbildinājumu, ka nevar izturēt vietu, kur nav neviena taisna lenķa un kur ļaudis aiz sava totālā pārliberālisma vairs nezina kā vēl dziļāk iet sviestā, tāds bezpreģēls. Izvazājos ar smaidu sejā, spīdēja saule un nocementējās sajūta, ka šeit nē. Neko, paldies.
Prāgā viss ir labi, paldies [no tiesas]. Man šķiet, ka Prāga ir vieta, kur 'varēja būt, bet nebija', un velns viņu zina kamdēļ. Enerģētikas tur bijis ka biezs, taču man nesaprotamu iemeslu dēļ (kopš dziļos viduslaikos alķīmiķi atmeta ar roku centieniem tur metropolēt), kaut kas tur saplīsis un vairs nebūs.
Kopumā vecajai Eiropai ir tieši viena nelaime manā skatījumā: pilnīga paredzamība, atpazīstamība un nepārtrauktība. Viss ir skaists un sens un dižens, bet, ak vai, drusiņ aptaukojies un sterils.
Rīga šai ziņā ir vismundrākā un jestrākā - taču tam līdzi nāk ļoti nelāgais tās iemītnieku agresivitātes faktors. Lūdzu, pastāvat kādreiz arrivals zālē, kad sinhroni nolaižas 2 reisi no Īrijas - Raijenieris no Korkas un Airblatics no Dublinas. Super. Nevar saprast, raudāt vai smieties.
Atsevišķs sveiciens man ir Rīgas lidostas vadībai - fakts, ka mūsu starptautiskajā lidostā vēljoprojām ir 2 bagāžas lentas, vedina uz domām, ka kādam vajag remontēt galvaskausu, turklāt ātri. Sinhroni izkraujot bagāžu no 6 lidojumiem var iegūt neticamu kopības sajūtu ar daudzu tautību bērniem. Ar kuriem es nezinu vai mums ir viens sapnis. Un vai tas ir par mieru.
Kopš pēdējās vizītes Parīzē bija aizritējuši akurāt 9 gadi, visu šo laiku biju dzīvojusi ar sajūtu, ka tā nu reiz ir vieta, kur es gribēšu dzīvot, kad būšu veca, resna un bagāta. A ņefiga. Tikai nepārprotiet. Tur viss ir kruta - viss savās vietās, tīriņš, memoriāls, monumentāls un jauks. Taču kopš relatīvi nesenajiem kontinentu pārlēcieniem, Parīze ir pametusi top 1 pozīciju manos čārtos. Au revoir.
Tālāk - Amsterdama. Nekad neesmu sevišķi mīlējusi to pilsētu. Agrāk iztiku ar formālo un gauži nejēdzīgo aizbildinājumu, ka nevar izturēt vietu, kur nav neviena taisna lenķa un kur ļaudis aiz sava totālā pārliberālisma vairs nezina kā vēl dziļāk iet sviestā, tāds bezpreģēls. Izvazājos ar smaidu sejā, spīdēja saule un nocementējās sajūta, ka šeit nē. Neko, paldies.
Prāgā viss ir labi, paldies [no tiesas]. Man šķiet, ka Prāga ir vieta, kur 'varēja būt, bet nebija', un velns viņu zina kamdēļ. Enerģētikas tur bijis ka biezs, taču man nesaprotamu iemeslu dēļ (kopš dziļos viduslaikos alķīmiķi atmeta ar roku centieniem tur metropolēt), kaut kas tur saplīsis un vairs nebūs.
Kopumā vecajai Eiropai ir tieši viena nelaime manā skatījumā: pilnīga paredzamība, atpazīstamība un nepārtrauktība. Viss ir skaists un sens un dižens, bet, ak vai, drusiņ aptaukojies un sterils.
Rīga šai ziņā ir vismundrākā un jestrākā - taču tam līdzi nāk ļoti nelāgais tās iemītnieku agresivitātes faktors. Lūdzu, pastāvat kādreiz arrivals zālē, kad sinhroni nolaižas 2 reisi no Īrijas - Raijenieris no Korkas un Airblatics no Dublinas. Super. Nevar saprast, raudāt vai smieties.
Atsevišķs sveiciens man ir Rīgas lidostas vadībai - fakts, ka mūsu starptautiskajā lidostā vēljoprojām ir 2 bagāžas lentas, vedina uz domām, ka kādam vajag remontēt galvaskausu, turklāt ātri. Sinhroni izkraujot bagāžu no 6 lidojumiem var iegūt neticamu kopības sajūtu ar daudzu tautību bērniem. Ar kuriem es nezinu vai mums ir viens sapnis. Un vai tas ir par mieru.