Krustvārdu mīkla

Par laimi no tā dzērveņu plašpatēriņa dažādās formās - zaļās, blenderētās un kaltētās - ir zināma jēga.
Kāds būtu dzirdējis par žēlabām par nokautiem kuņģiem pH paaugstināšanās dēļ dzērveņu, citronu, u.c. pārlietošanās rezultātā?

Vakar visiem te aizgāja barikāžu atmiņu vakars, bet es tā uzreiz nevarēju, man viss sākās nedaudz ātrāk un šķiet, - kad tad, ja ne tagad - jāpiefiksē kaut vai savam krājumiņam 90./91. piezīmes.

Sekojošajiem gaišo atmiņu mūžīgajiem starojumiem autore pēc iespējas centīsies noņemt jebkādu emocionālo fonu vai personisko attieksmi, lai tos faktus, kas aizķērušies atmiņā, paziņotu pēc iespējas objektīvi. Kačka no tā visa bija šausmīga. Būtu pārspīlēti teikt, ka mēs toreiz pilnībā apzinājāmies notiekošo, un es arī negribētu glorificēt to mūsu lomu notikumos; taču svarīgi šķiet pateikt, ka tas likās tāds pašsaprotams un loģisks darbību kopums, neatstājošs vietu nekādām šaubām vai jautājumiem, vai neziņai par rītdienu.

1990. gada rudens pamatā aizritēja apmeklējot daudzskaitlīgās un nebeidzamās protesta un soc. apzinīguma demonstrācijas Krastmalā. Ja tu, cilvēks, mācies skolā (R3V), kas stratēģiski izvietota vecpilsētas (un visu notikumu epi-) centrā, - kas tad cits atliek, rezultāts likumsakarīgs.

Katram bija tādas samizdata grāmatiņas ar Latviešu Pareizajām Dziesmām, kas pēkšņi bija jāprot dziedāt, un ko visi arī dziedāja. Nu un kooperatīvie auseklīši, prievītes, Latvieti Nepadodies nozīmītes, viss tāds. Skaidra lieta, ka regulāriem un profesionāliem demonstrācijās gājējiem bija vajadzīgi karogi – bet kur tos ņemt? Jautājums tika risināts maksimāli vienkāršā veidā – uz skolu sanesa - cik nu varēja - dažāda apdiluma PSRS karogus, kuriem nogrieza kreiso malu ar dzelteno sirpi un āmuru, un tad manās Lielupes mājās uz vēljoprojām darbojošamies kājminamās šujmašīnas Singer tika uzšūts balts vidus no manas mātes krājumos esošajiem nebeidzamajiem palagiem. Šķiet, kādus 10 tādus uzšuvu, saitiņas no sutaža pīnītēm; liela problēma bija tās piešūt izdilušajām karogdrēbēm tā, lai neplīst nost pēc katras karoga lietošanas.

Pēc skolas un demonstrācijām nolikām karogus un 2x nedēļā, šķiet, vēlāk varbūt biežāk?? devāmies izplatīt Tautas frontes centra rajona organizācijas avīzi „Pētergailis”, tā maksāja 20 kap. Izdevumu varēja paņemt Tautas frontes štābiņā Vecpilsētas ielā 13/15. Daudzi, praktiski visi pircēji vēlējās dot lielāku naudiņu par tām 20 kap., lūdza, lai aiznes un noziedo TF viņu vārdā. Vienā pēcpusdienā varēja izplatīt ap 150-200 eksemplāru. Naudu iekasēja plastmasas maisiņos, nereti to sēja kaklā. Kad naudu atdeva vakarā TF štābā, to neskaitīja, bet mērīja ar lineālu, sadalītās kaudzītēs pa banknošu nomināliem.

Tagad šķiet, ka iespējams, varētu uzdot jautājumu – vai mums (notikumu norises brīdī 15 gadīgiem jauniešiem, 9. klases skolēniem) nebija vēlme naudu piesavināties, norēķinoties ar TF tikai par avīzes cenu? Varu pateikt, ka kas tāds var ienākt tiešām prātā tikai šodien; tad tādi jautājumi nevienam neradās.

1991. gada janvāra pirmajā nedēļā man vēl joprojām bija 15 gadu. Maniem vecākiem (pamatoti) šķita, ka dalība revolūcijās nav mazgadīgu jaunkundžu bizness. Man pašai, protams, šķita savādāk. Vēljovairāk – 2. janvārī es biju iepazinusies ar Pirmo Īsto Mūža Mīlu (happy-end interesentiem varu paziņot, ka mēs vēlāk apprecējāmies, patiesi!, kā arī izšķīrāmies arīdzan) – un attiecīgi šķita, ka vienīgā jēdzīgā laika pavade, protams, būs tieši barikāžu līdzdalībā.

Ar diennakts gaišo laiku viss bija vienkārši – skolā bija Punkts, tas, kurā guļ revolucionāri un kurā tos baro un apsilda. Varu apliecināt, ka janvāra pirmās nedēļas R3V vestibils bija pārbāzts ar metāla stalažām, uz kurām karājās cūku kautķermeņi. No tiem skolas virtuvē tika gatavots siltais ēdiens visu cauru diennakti. Nav ne jausmas, kas kam par to maksāja – gan par izejvielām, gan skolas pavārīšu darbu – da visu. Mēs paši skolēni varējām voluntēties par brīvprātīgajiem palīgiem – novākt un mazgāt traukus, dabi kaut ko tur cept arīdzan. Tātad formāla atmazka, ko pasniegt vecākiem bija labu labā – strādāju skolas virtuvē par brīvprātīgo! Problēma tāda, ka galvenā jēga šķita tajā līdzdalībā nakts dzīvē ap ugunskuriem, vecpilsētas ielās, nu, saprotiet.

Nācās katru vakaru braukt mājās, tipa, iet gulēt, slepus tumsā saģērbties džemperos un slēpotāju biksēs, un uzmanīgi pa logu mukt prom uz Lielupes staciju, lai paspētu uz kādu no vēlajiem vilcieniem, uz perona satikt Mīlu, un doties revolucionāra gaitās.
No stacijas parasti izmetām loku gar pastu, Dzirnavu ielas telekomu (tālsakaru centrā pie Vilciņas kundzes biju kādu brīdi strādājusi pat tālsakaru operatori, tā kā štelles pārvaldīju), nu un tad jau lēnā garā uz vecpilsētu, Doma laukumu.

To kā viss izskatījās, es neaprakstīšu, jo fotogrāfiju ir bezgaldaudz no šīm dienām. Doma laukumā tad nu varēja sēdēt pie kāda no ugunskuriem, dziedāt, pīpēt un spriest gudri par iespējamiem nākotnes scenārijiem. Palīdzēt izvietot tās metinātās konstrukcijas, kuras visu laiku no jauna nāca klāt, pret tanku pārvietošanos.

Rīgas Tabakas Fabrika dalīja nemarķētas cigaretes no automašīnas piekabes. Fondu biržā bija pats garšīgākais rasols. Apciemo skolā naktsmaiņā strādājošos, vienā no tādām reizēm atminos, ka Kanādas radi bija Mārim Vinkleram atsūtījuši Īsto Marlboro, nostreļīju 2 cīgas un aiz laimes nevarēja saprast, kur lai liekas – tik krutas tās šķita.

Kad uznāca besis un sagurums, par labāko guļas vietu nezkāpēc bija atzīta Doma baznīca, uz cietajiem baznīcēnu beņķiem varēja pat blakām apgulties divatā un visu nakti bučoties. Tad no rīta bija jāpaspēj uz vienu no pirmajiem vilcieniem un jābrauc mājās, lai vēl uzmanīgi, pa tumsiņu, ierāptos atpakaļ savā bezdievīgi izsalušajā istabā un līdz desmitiem, tipa, pagulētu; un tad jau varēja atkal braukt atpakaļ uzštancēt skolas virtuvē. Ja mani vecāki arī kādu no reizēm pieķēra manu prombūtni, viņi nekad par to man nedeva zināt.