![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
1990. gada rudens pamatā aizritēja apmeklējot daudzskaitlīgās un nebeidzamās protesta un soc. apzinīguma demonstrācijas Krastmalā. Ja tu, cilvēks, mācies skolā (R3V), kas stratēģiski izvietota vecpilsētas (un visu notikumu epi-) centrā, - kas tad cits atliek, rezultāts likumsakarīgs.
Katram bija tādas samizdata grāmatiņas ar Latviešu Pareizajām Dziesmām, kas pēkšņi bija jāprot dziedāt, un ko visi arī dziedāja. Nu un kooperatīvie auseklīši, prievītes, Latvieti Nepadodies nozīmītes, viss tāds. Skaidra lieta, ka regulāriem un profesionāliem demonstrācijās gājējiem bija vajadzīgi karogi – bet kur tos ņemt? Jautājums tika risināts maksimāli vienkāršā veidā – uz skolu sanesa - cik nu varēja - dažāda apdiluma PSRS karogus, kuriem nogrieza kreiso malu ar dzelteno sirpi un āmuru, un tad manās Lielupes mājās uz vēljoprojām darbojošamies kājminamās šujmašīnas Singer tika uzšūts balts vidus no manas mātes krājumos esošajiem nebeidzamajiem palagiem. Šķiet, kādus 10 tādus uzšuvu, saitiņas no sutaža pīnītēm; liela problēma bija tās piešūt izdilušajām karogdrēbēm tā, lai neplīst nost pēc katras karoga lietošanas.
Pēc skolas un demonstrācijām nolikām karogus un 2x nedēļā, šķiet, vēlāk varbūt biežāk?? devāmies izplatīt Tautas frontes centra rajona organizācijas avīzi „Pētergailis”, tā maksāja 20 kap. Izdevumu varēja paņemt Tautas frontes štābiņā Vecpilsētas ielā 13/15. Daudzi, praktiski visi pircēji vēlējās dot lielāku naudiņu par tām 20 kap., lūdza, lai aiznes un noziedo TF viņu vārdā. Vienā pēcpusdienā varēja izplatīt ap 150-200 eksemplāru. Naudu iekasēja plastmasas maisiņos, nereti to sēja kaklā. Kad naudu atdeva vakarā TF štābā, to neskaitīja, bet mērīja ar lineālu, sadalītās kaudzītēs pa banknošu nomināliem.
Tagad šķiet, ka iespējams, varētu uzdot jautājumu – vai mums (notikumu norises brīdī 15 gadīgiem jauniešiem, 9. klases skolēniem) nebija vēlme naudu piesavināties, norēķinoties ar TF tikai par avīzes cenu? Varu pateikt, ka kas tāds var ienākt tiešām prātā tikai šodien; tad tādi jautājumi nevienam neradās.
Katram bija tādas samizdata grāmatiņas ar Latviešu Pareizajām Dziesmām, kas pēkšņi bija jāprot dziedāt, un ko visi arī dziedāja. Nu un kooperatīvie auseklīši, prievītes, Latvieti Nepadodies nozīmītes, viss tāds. Skaidra lieta, ka regulāriem un profesionāliem demonstrācijās gājējiem bija vajadzīgi karogi – bet kur tos ņemt? Jautājums tika risināts maksimāli vienkāršā veidā – uz skolu sanesa - cik nu varēja - dažāda apdiluma PSRS karogus, kuriem nogrieza kreiso malu ar dzelteno sirpi un āmuru, un tad manās Lielupes mājās uz vēljoprojām darbojošamies kājminamās šujmašīnas Singer tika uzšūts balts vidus no manas mātes krājumos esošajiem nebeidzamajiem palagiem. Šķiet, kādus 10 tādus uzšuvu, saitiņas no sutaža pīnītēm; liela problēma bija tās piešūt izdilušajām karogdrēbēm tā, lai neplīst nost pēc katras karoga lietošanas.
Pēc skolas un demonstrācijām nolikām karogus un 2x nedēļā, šķiet, vēlāk varbūt biežāk?? devāmies izplatīt Tautas frontes centra rajona organizācijas avīzi „Pētergailis”, tā maksāja 20 kap. Izdevumu varēja paņemt Tautas frontes štābiņā Vecpilsētas ielā 13/15. Daudzi, praktiski visi pircēji vēlējās dot lielāku naudiņu par tām 20 kap., lūdza, lai aiznes un noziedo TF viņu vārdā. Vienā pēcpusdienā varēja izplatīt ap 150-200 eksemplāru. Naudu iekasēja plastmasas maisiņos, nereti to sēja kaklā. Kad naudu atdeva vakarā TF štābā, to neskaitīja, bet mērīja ar lineālu, sadalītās kaudzītēs pa banknošu nomināliem.
Tagad šķiet, ka iespējams, varētu uzdot jautājumu – vai mums (notikumu norises brīdī 15 gadīgiem jauniešiem, 9. klases skolēniem) nebija vēlme naudu piesavināties, norēķinoties ar TF tikai par avīzes cenu? Varu pateikt, ka kas tāds var ienākt tiešām prātā tikai šodien; tad tādi jautājumi nevienam neradās.