Krustvārdu mīkla

Tas atklātības trends mani ļoti biedē. Esmu tik slimiņa, ka tie atklātības aicinājumi man šķiet tādi kaut kādi neveseli, protams, protams, es saprotu, ka sen jau esmu aizgājusi tai pelēkajā zonā, kur darbojas tie veselīgās paranojas likumi.

Bet nu, c'mon. Tā ir drosme? Tā stāstīšana un visa visa čto vižu, o tom i poju? Tā ir uzdrīkstēšanās? Proti, redziet, no tiesas, šo 4 gadu laikā, kopš es te parkstu, man no tiesas ir kādi 5 ieraksti zem aclēgas. Liekas, ka ierakstu kā tādu esmu izdzēsusi vienreiz. Man pašai šķiet, ka es esmu personāžs, kas otvečajet za bazar. Taču teikt bez izšķirības visu, ko domāju - nu tas arī man šķiet par traku. Tās PGP vai nu kādas vēl tur atslēgas... bleķis un virtuāls bleķis. Daudz košerīgāk ir izmantot savas tiesības paklusēt. Ir reizes, kad tas ir prātīgāk.

Emīls Bojevs (c) savlaik ieteica apdomāt, ka vienmēr un visur fonā griežas magnetofona lenta. Un viņam labpatikās domāt, ka tā velti griežas tukšumā ierakstot tikai klusumu.