Nolēmu, ka šodien varētu būt laba, piemērota diena vairot labo pasaulē: sēt pozitīvismu, prieku un līksmu prātu.
Un, lūk, mani gaismas stariņi, notiks tas žanrā 'miers caur kultūru', šai gadījumā - muzīciņu. Tādu, kas man pašai gauži neganti iet pie sirds un pilnībā atbilst augšminētajiem pozitīvisma kritērijiem, un last.fm statistika nepielūdzami uzrāda, ka šis ir mans absolūti top izpildītājs. Līdz nesenam laikam es biju vienīgais šī ieraksta listeneris pasaulē (ja mēs aproksimējam, ka last.fm ir visa pasaule - bet vai tad nav, ko?), taču tad es ar šo ierakstu padalījos ar 
simamura, un nu mēs esam divi, līdz nesen vēl viens čuvaks pieslēdzās, no Zviedrijas.
simamura, un nu mēs esam divi, līdz nesen vēl viens čuvaks pieslēdzās, no Zviedrijas.Kopsavilkums: piedāvāju visiem, katram noklausīties, iedziļināties un varbūt pat iemīļot brazīļu vokāli-instrumentālo-etnogrāfiski-māksli
Paņemt var šeit, izmērs - 41M. Sakarā ar to, ka izplatu šo ierakstu nekomerciālos un nesavtīgos nolūkos, turklāt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka tas ir iznācis ever tādā formātā, kas būtu pakļauts smagiem autoruzraudzības līgumiem, turklāt - pie manis nokļuvis amizantā un diezgan interesantā veidā - domāju, ka nekādu pirātismu man un jums nepiešūs.
Manas portugāļu valodas zināšanas ir ārkārtīgi pieticīgas un attiecīgi - es neko daudz par šo apvienību jums pastāstīt nevarēšu, toties varu piedāvāt stāstu par šī ieraksta iegūšanu.
Reiz, sensenos laikos, bet varbūt nemaz ne tik senos - es dzīvoju aizdīķijā, ciematā ko dēvē Ņujorku. Tur es sazatikos ar visvisādiem interesantiem un reizēm mazāk interesantiem ļaudīm, kā arī kādu brīdi dalīju dzīvokli ar būtni-darba kolēģi. Darba kolēģes dzīves gājuma, razklada un visa cita apraksts būtu vairāku romānu vērts saturs, taču te es psihoētisku apsvērumu dēļ apraušos un detaļās neiedziļināšos. Piebildīšu vien, ka mūsu attiecības bija stipri neviennozīmīgas. Viņas laika dalījums nosacīti ietilpa divās daļās - tajā, kurā ar viņu bija iespējams uzturēt kontaktu un otrā. Nosacītā otrā daļa, manuprāt, tika vadīta uzdzīvē un plostā, par kuru detaļām es labprāt izvēlējos neko nezināt, ja vien tas bija iespējams. Acīmredzot, vienos no šiem gastroļiem, ja var ticēt atstāstam, jauniete bija vadījusi dienas downtowna bāros, lokālos un ik pa brīdim šmaukusi atlaist dvēseli uz Konīailendas pludmalēm. Pirmdienas rītā, kad bija laiks doties liekt muguriņu kapitālisma pūstošajā druvā, man ienāca prātā paskatīties kā sokas kolēģei ar dzīves nastas stiepšanu. Atradu es viņu lielajā vannas istabā vispieticīgākajā iespējamajā ietērpā uz grīdas kopā ar kompaktdisku. Nekā vairāk tur nebija un nekāda sakarīga paskaidrojuma arī nebija. Kompaktdisku es paņēmu un ieliku atskaņotājā un iemīlējos no pirmajām skaņām; kad reanimēju meitieti, viņai pašai šķita, ka viņa ir pavadījusi laiku ar ansambļa dalībniekiem, no kuriem kādi, acīmredzot pa ceļam ieburnojuši disku un iedevuši viņai līdzi. Domāju, ka tie noteikti ir cīši labi cilvēki, ja no Konīailendas atstiepuši jaunieti līdz mūsu Džersijas stūrim, kā arī muzōns tiešām ir uz goda.
Enjoy!