UNO*
Es šausmīgi ienīstu rītus. To diennakts daļu no 6:30-9:00. Tas ir, gadījumos, ja man jāatrodas ārpus sava vīnsarkanā midzeņa robežām, jānostājas vertikālā stāvoklī un jāizliekas par veiktspējīgu organismu. Tas ir, es pat nevis ienīstu, man ir fizioloģiska nepanesamība, un šorīt es to izjūtu atkal skaidrāk kā citreiz. Vēl šausmīgāk ir tad, ja man papildus pašas nespējībai un riebumam vēl jābaksta un jāstutē citi virzienā uz durvīm, lai steigtos, ņemtos, kaut kur nestos tumsā un aukstumā, streipuļotu caur parkiem, un tas viss tikai vienā vārdā - lai pretim nesaņemtu nosodošu skatienu pār brillēm, kas mēmā pārmtumā saka: 'Jūs atkal nokavējāt...!'.
Jā, man šorīt nebija transportlīdzekļa, kas nozīmēja, ka nācās spēt evakuēties no midzeņa vēl laicīgāk un pavadīt garākas minūtes tur ārā, naidīgajā cīruļu vidē. Es nesaprotu, kā vārdā pasaule ir iekārtota tik aplam? Kāpēc pusaizmigušiem, trausliem un ņerkstīgiem organismiem būtu jāgrib ēst, čurāt un mācīties matemātiku 8 no rīta? Kāpēc citviet 8 no rīta noris rīta rosme, un kaut kādi maniaki izliekas, ka viņiem tas liekas normāli?
Kad biju visus nogādājusi Pareizajos Sadales Punktos, izvilkos uz ielas un tenterēju virzienā uz darbavietu, konstatēju, ka nav tālu līdz vēmienam. Un sic! es nebiju smēķējusi vēl, neko. Skaidri bija saprotams, ka es nefunkcionēju, ka viss bodijs guļ un galvā nav nekā, nevienas domas, nevienas apzinīgas dzirksts; kuņģis mēģina startēties, bet tajā jau kāds idiots pārprasta apzinīguma dēļ ir iebāzis biezpiena sieriņu Kārums un tas tagad spiežas. Ak vai. Un tas sāls uz ielas, kas ēd zābakus acīmredzami. Un tie citi neizgulējušies ķermeņi. Un tas vēsums. Un smiltis acīs. Weee Weee Weee.
Tikai nupat sajutos par cilvēku, bet redz, debīlajiem cīruļiem jau diena pusē, ne? Tīri teorētiski, pēc 2 stundām skolasbērni beidz mācības un viņu diena būs laimīgā galā.
Sakiet, kam tas ir izdevīgi?
*UNO=Утро Надо Отменить
Jā, man šorīt nebija transportlīdzekļa, kas nozīmēja, ka nācās spēt evakuēties no midzeņa vēl laicīgāk un pavadīt garākas minūtes tur ārā, naidīgajā cīruļu vidē. Es nesaprotu, kā vārdā pasaule ir iekārtota tik aplam? Kāpēc pusaizmigušiem, trausliem un ņerkstīgiem organismiem būtu jāgrib ēst, čurāt un mācīties matemātiku 8 no rīta? Kāpēc citviet 8 no rīta noris rīta rosme, un kaut kādi maniaki izliekas, ka viņiem tas liekas normāli?
Kad biju visus nogādājusi Pareizajos Sadales Punktos, izvilkos uz ielas un tenterēju virzienā uz darbavietu, konstatēju, ka nav tālu līdz vēmienam. Un sic! es nebiju smēķējusi vēl, neko. Skaidri bija saprotams, ka es nefunkcionēju, ka viss bodijs guļ un galvā nav nekā, nevienas domas, nevienas apzinīgas dzirksts; kuņģis mēģina startēties, bet tajā jau kāds idiots pārprasta apzinīguma dēļ ir iebāzis biezpiena sieriņu Kārums un tas tagad spiežas. Ak vai. Un tas sāls uz ielas, kas ēd zābakus acīmredzami. Un tie citi neizgulējušies ķermeņi. Un tas vēsums. Un smiltis acīs. Weee Weee Weee.
Tikai nupat sajutos par cilvēku, bet redz, debīlajiem cīruļiem jau diena pusē, ne? Tīri teorētiski, pēc 2 stundām skolasbērni beidz mācības un viņu diena būs laimīgā galā.
Sakiet, kam tas ir izdevīgi?
*UNO=Утро Надо Отменить