Krustvārdu mīkla

Šo pārdomu [nejēdzīgi garo] iemesls ir šorīt izlasītais raksts.

Temats tāds, par kuru es sirsnīgi cenšos izstrādāt paradumu nerunāt neko, tamdēļ, ka man tur nekā pozitīva sakāma nav, tik vien kā mežonīgi pieaug iespēja izraisīt īgnumu klausītājā un pašai iegūt papildus kredītpunktus pie reitinga ‘iedomīgā un lecīgā maita’, kurš jau tā parasti ir AA līmenī.

Lai uzreiz novērstu visas ņemšanās par to, kāpēc ta man tas tik dikti sāp, paskaidrošu: man tik intensīvi derdzas aiz mana dzīvokļa robežām notiekošais, ka praktiski katra iziešana no tā ir saistāma ar piespiešanos un sevis motivēšanu. Un ir tieši viens, taču sasodīti būtisks un nenovēršams iemesls, kāpēc mana adrese un pases valstiskā piederība ir Rīga, Latvija.

Tātad, kāds ļoti atzīts valstu tēlu pētnieks (neatrodu gan nevienu atsauci uz viņa biogrāfiju) ir pētījis un, atmetot emocijas un subjektīvu interpretāciju žūksni, konstatējis šīs 3 lietas:

1)      Latvijai ir dramatiski slikts valsts tēls;

2)      Rīgai, toties, ir ļoti augsta atpazīstamība;

3)      Tēla uzlabošanas mēģinājumus var bremzēt paši iedzīvotāji, kas nemaz nevēlas, lai valsts kļūtu atpazīstama un ievērojama.

 

Katram no šiem faktiem ir reāli daudz vēsturisku, ģeopolitisku un mentālas izcelsmes iemeslu, bīstos, ka man neizdosies kompakti tos apskatīt [caur savu subjektīvo prizmu, protams].

  ( Gosub 1 - steidzīgie izlaiž )

( Gosub 2 )

Valsts tēla veidošana? Nē nu, ok. Uzcelsim biblio, izpētīsim kas vēl pētāms, uzstutēsim Rīgas reputāciju nebijušos augstumos, lidostā pie geitiem piesitīsim šiltītes ‘Kas pēdējais aizbrauc uz Īriju, izslēdz lidostā gaismu. Paraksts – Latvenergo’ (C) nezināms, un beigsim reiz izlikties, ka kādu kaut kas vispār interesē kontekstā ar vārdu Latvija. Jo tādu jēgu, kādu šai vārdā lielais vairums ieliek, tādu nevienam sevi cienošam organismam nevajadzētu vajadzēt. Tos rasas pilienus zaļās pļavās un aizmiglotos tīmeklīšus meža noriņās, kas no bērnības velk līdzi no Rīgas kinostudijas filmām, jau var restaurēt i Somijā, i Uaga-dugu.