![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
19. janvārī, pēc dienas pavadītas atkal-piejūtoties vietējai specifikai un atgādinot sev, cik savādāka ir satiksme zvaigžņstrīpu zemē (I-580 ir 5 joslas katrā virzienā, ja neskata exitu čūskas, pa tām, ignorējot it kā atļautās 55-65 jdz/st., visi brauc tā vismaz uz 80), piespiežu sevi nogulēt līdz sešiem no rīta un tikai tad kāpt auto un doties nelielā, uztraucošā ~4h katrā virzienā pārbraucienā uz Yosemite National Park.
No tā mani iepriekšējā dienā centās atrunāt Gloria, mans ne-tik mīļais ķīniešu biorobots, kura glīti raksta protokolus un nekad nesmaida. Vietējo vidū esot paklīdušas baumas, ka parkā izplatoties kaut kāds vīruss, sīkāk neesot zināms, bet vai tad es, ārzemnieks gribu riskēt? Mani gan daudz vairāk skeptisku dara Hyundai Elantras praktiskā veiktspēja un pilnīgi lisās stulbās riepas, un kurš tad nezina, ka Tioga Road ziemā braucams tikai ar ķēdēm? Noskatos video pamācību par ķēžu uzlikšanas trikiem un saprotu, ka nebūs – baisa jātne.
Vīruss kā vārds pēdējo dienu griezumā kā mēs tagad saprotam, neatskanēja pirmo reizi, taču iespējas apskatīt El Capitan un Yosemite falls škiet daudz daudz saulainākas par vīrusa ēnām un sniega ķēdēm; tā nu atradu sevi pilotējam cauri tiešām baisai miglai un vāri apjaušamām mandeļu plantācijām tieši uz Big Old Flat Entrance. Gaisa temperatūra ir tikai pavisam nedaudz virs Celsija nulles. Migla ir tieši tik nopietna, lai seju gribētos pliķēt vēl biežāk, turklāt jetlaga blaknes nepavisam nav piemērotas, lai puskrēslā caur pienu brauktu simtus kilometru.
Te es labprāt visu izstāstītu daudz sīkāk un poētiskāk, bet mūsu stāsts te nav par dabas varenības un skaistuma apjūsmošanu šoreiz. Ja tā apdomā visu šo notikumu plūsmu kopumā no šodienas perspektīvas, laikam jau es to tekstu par vīrusiem kaut kā biju uztvērusi zemapziņā nopietni un drusku sagatavojusies: drive-thru Starbuckā (nemaz nezināju, ka tādi ir) bija paķerts Protein Box (vārīta ola, kaut kādu dārzeņu fragmenti, humusa kriksis, kaut kas vēl, ko neatceros, cena $11.90, šerpi) kā arī nez kāpēc strikti biju nolēmusi neiet iekšā nevienā no Nac.Parka tradicionāli šausmīgajām ēstuvēm, un vispār nekam tur nepieskarties. Proteīnu kaste tika notiesāta piknika apstākļos sēžot nomaļus uz akmens sniegā, kaut kur zem Lower Falls. Atceros, ka, pirms piesēst uz akmeņa, apakšā paklāju NacParka ieejā doto informatīvo avīzi. Miltu izstrādājumu pasviedu vāverei, zemeglītes mazszaķītis kautbailīgs draiskuļo.
Pēc daudzām stundām, atgriežoties Plezantonas Dablinā, sazvanījos ar ljuser=barbala un citu notikumu starpā pastāstīju komisko gadījumu ar Wuhanas reisa Ebolas squadu un jauno vīrusu, kas izklausās tak tāda nopietna štelle un izteicu savas cerības nebūt tak jau to saķērušai.
Šī bija viena no retajām reizēm dzīvē, kad pasaules jaunumus es pavēstīju brbl, nevis otrādi. Eiropā tobrīd vēl to sevišķi nebazūnēja un mēs visi varējām gulēt mierīgi nekoronizēti.
No tā mani iepriekšējā dienā centās atrunāt Gloria, mans ne-tik mīļais ķīniešu biorobots, kura glīti raksta protokolus un nekad nesmaida. Vietējo vidū esot paklīdušas baumas, ka parkā izplatoties kaut kāds vīruss, sīkāk neesot zināms, bet vai tad es, ārzemnieks gribu riskēt? Mani gan daudz vairāk skeptisku dara Hyundai Elantras praktiskā veiktspēja un pilnīgi lisās stulbās riepas, un kurš tad nezina, ka Tioga Road ziemā braucams tikai ar ķēdēm? Noskatos video pamācību par ķēžu uzlikšanas trikiem un saprotu, ka nebūs – baisa jātne.
Vīruss kā vārds pēdējo dienu griezumā kā mēs tagad saprotam, neatskanēja pirmo reizi, taču iespējas apskatīt El Capitan un Yosemite falls škiet daudz daudz saulainākas par vīrusa ēnām un sniega ķēdēm; tā nu atradu sevi pilotējam cauri tiešām baisai miglai un vāri apjaušamām mandeļu plantācijām tieši uz Big Old Flat Entrance. Gaisa temperatūra ir tikai pavisam nedaudz virs Celsija nulles. Migla ir tieši tik nopietna, lai seju gribētos pliķēt vēl biežāk, turklāt jetlaga blaknes nepavisam nav piemērotas, lai puskrēslā caur pienu brauktu simtus kilometru.
Te es labprāt visu izstāstītu daudz sīkāk un poētiskāk, bet mūsu stāsts te nav par dabas varenības un skaistuma apjūsmošanu šoreiz. Ja tā apdomā visu šo notikumu plūsmu kopumā no šodienas perspektīvas, laikam jau es to tekstu par vīrusiem kaut kā biju uztvērusi zemapziņā nopietni un drusku sagatavojusies: drive-thru Starbuckā (nemaz nezināju, ka tādi ir) bija paķerts Protein Box (vārīta ola, kaut kādu dārzeņu fragmenti, humusa kriksis, kaut kas vēl, ko neatceros, cena $11.90, šerpi) kā arī nez kāpēc strikti biju nolēmusi neiet iekšā nevienā no Nac.Parka tradicionāli šausmīgajām ēstuvēm, un vispār nekam tur nepieskarties. Proteīnu kaste tika notiesāta piknika apstākļos sēžot nomaļus uz akmens sniegā, kaut kur zem Lower Falls. Atceros, ka, pirms piesēst uz akmeņa, apakšā paklāju NacParka ieejā doto informatīvo avīzi. Miltu izstrādājumu pasviedu vāverei, zemeglītes mazszaķītis kautbailīgs draiskuļo.
Pēc daudzām stundām, atgriežoties Plezantonas Dablinā, sazvanījos ar ljuser=barbala un citu notikumu starpā pastāstīju komisko gadījumu ar Wuhanas reisa Ebolas squadu un jauno vīrusu, kas izklausās tak tāda nopietna štelle un izteicu savas cerības nebūt tak jau to saķērušai.
Šī bija viena no retajām reizēm dzīvē, kad pasaules jaunumus es pavēstīju brbl, nevis otrādi. Eiropā tobrīd vēl to sevišķi nebazūnēja un mēs visi varējām gulēt mierīgi nekoronizēti.