Krustvārdu mīkla

Kamēr starptautiskajai sabiedrībai nav ne jausmas kā pareizi attiekties pret t.s. "Latvijas ekonomikas fenomenu", paprovēšu ka es noformulēt savu skatījumu.

Tā, piemēram, 1. janvārī New York Times spriedelē, ka „Latvija jā, var, bet tas tikai tamdēļ, ka viņi ir „pieraduši pie ciešanām””. Raksts ir pagarš, un pa diagonāli pārskrienot tam ar acīm, nevar nepamanīt, ka izvēlētie, tipa, ekspertu citāti ir tādi kā vienpusīgi. Es neapšaubu, ka viņi tā tiešām ir teikuši (es gan apšaubu, ka rakstu ilustrējošos fotoattēlos redzamie piemēram, Marja un Fuzis Dancauskis ir tipisks Latvijas ģimenes piemērs). Kāds Mortehns H. no SSE Riga saka, ka Latvija jau nu gan nevienam nav piemērs, acīmredzot ar to domādams, ka tādas mokas jau nu gan nevienam nevajadzētu uzņemties.
Kāds Alfs V. no man nezināmiem avotiem fondēta starptautiska pētījumu centra BICEPS saka, ka tas pat esot smieklīgi – iedomāties, ka Latvijas gadījumu varētu uzskatīt par veiksmes stāstu.

Bloomberg BusinessWeek šodien neatpaliek – kāds Aaron Eglitis uzcepis stāstu par to, kā Latvija jau iet par tālu savā čaklumā un centīgumā, atmaksājot SVF aizdevuma pamatsummu pirms laika, tādējādi liedzot pēdējam tiesības diktēt nākamo periodu budžetu sastādīšanas uzraudzību un ietekmes sviras, ak, vai!

Lokālie Latvijas mediji, protams, to visu atražo mērcēs un interpretē, kopā ar visos šajos rakstiņos paustajām bažām par joprojām augsto bezdarba līmeni, 30% iedzīvotāju dzīvošanu nabadzības draudos un baiso ekonomiskās emigrācijas apjomu. Viss joprojām ir slikti, un tikai Konsolidovsku valdība spējot ieraudzīt to izaugsmi un atkopšanos, un nez ko vēl. Uz visa šī fona klusītēm kaut kur izčūkst ziņa, ka 2012. gada nogalē TNS veiktā iedzīvotāju aptauja liecinot, ka 2013. gadā savu finansiālo labklājību pieaugam redz 48% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Vairākkārt esmu atzinusi, ka ekonomika ir viena no nozarēm, kura man šķiet diezgan neizprotama, neprognozējama un es tajā pavāji orientējos; un tamdēļ varu tikai paust empīriskā pieredzē balstītus spriedumus, nemaz nepretendējot uz to pareizumu vai racionalitāti.

Tā, piemēram, tālajā 2006. gadā, kad savas dienas vadīju ASV austrumkrastā, apsverot iespēju tur arī palikt un lūkojoties pēc mājokļa iegādes iespējamības, nācās ar pārsteigumu secināt, ka dzīvoklis jaunajā projektā Hobokenā ar skatu uz Hudzonu un Midtown Manhattan maksā mazāk kā kaut kādos tur Dienvidu pakavos vai Vāverīšu pļavu kartona mājeles. Starp citu, arī šodien, 2013. gada janvārī, teicamas privātmājas Lielupē, Jūrmalā un Baltezeros maksā krietni (3-4 reizes) vairāk kā, piemēram, Tenerifē vai spāņu slavenajās Costās. Pēdejās ir iespēja baudīt +22..+27C cauru gadu, kur pretim caurmēra Lielupes iedzīvotājs līdz jūrai nopeldēties tiek apmēram 20 reizes gadā, tas maksimums. Vai man būtu jātic, ka šāds cenu līmenis viennozīmīgi ir saistāms ar tikai un vienīgi PSRS laiku nostalģijas mākto Krievijas Federācijas kaimiņu dāsnumu? Viņiem taču būtu jāsāk izmirt, bet te – nē; katram vajag dāču Lielupē-Majoros?

Atgriežoties pie tām senajām dienām Ņujorkā, dažā no brīvdienu tuvekskursijām baudītajām Ņūdžersijas nomaļu atmosfērām, man gribētos visiem Morteniem un Alfiem ieteikt tur ieskatīties un tad parunāt kaut ko vēl par vēlamo ciešanu līmeni civilizētās zemēs, nemaz nevajag līst iekšā kaut kur Manilā vai Kigali, vai citās marginālās teritorijās, un arī Corpus Christi, Tesksasā ne.


Kaut kur, bet visticamāk, ka Rīgas Laikā sen atpakaļ lasīju kādu Ievas Lešinskas rakstu, kurā viņa stāstīja par to, kā viņas izpratni par kokteili daikiri (daiquiri) ir iespaidojis padomju laikos iznākušais smieklīgais romāniņš Mūsu cilvēks Havannā. Šajā (manuprāt, tiešām lieliskajā) grāmatiņā tas tolaik tas ticis latviskots kā DAIKVIRIJS un kā tāds arī iesakņojies Ievas apziņā uz mūžīgiem laikiem. Man, savukārt, no šīs grāmatiņas palicis prātā kāds cits fakts – memoriālajā ainā, kur mr. Vormolds spēlē alkodambretes partiju ar kapteini Seguru, pēdējais klāsta savu teoriju par cilvēkiem un to pratināšanas tehnikām, pasakot to vārdos un argumentos neietilpināmo apjausmu, ka eksistē tāds kā spīdzināmības indekss; un nevienam nekad neienāktu prātā spīdzināt kādu solīdu britu džentlmeni, vai holandiešu tirgoni, toties Latīņamerikas un Baltijas valstu iedzīvotāju acīmredzamā piemērotība spīdzināšanai pilnīgi mierīgi ļauj to arī pa pilnam realizēt.

Es tagad nemetīšos apskatīt pēdējā gadu tūkstoša imperiālos jūgus pār konkrēto ģeogrāfisko apgabalu laika un vietas trūkuma dēļ, taču, jā, nu kaut kāds racionāls grauds kapteiņa Seguras teiktajā ir gan. Es gan drīzāk to sauktu par izdzīvošanas indeksu, jebšu piemērotību ekstrēmiem apstākļiem un spējā tikt ar tādiem galā tiešām paliekot dzīvam. Jā, klimats vien mums ir ko vērts, jāsaprot, ka nozīmīgai pasaules apdzīvotāju daļai tas sastādītu pirmos izaicinājumus dzīves kvalitātei; nu un viss pārējais pēc tam. Atlikušie smalko demokrātiju iemītnieki vienā setā sāk gaudot un meklē municipal shelter beidzoties elektrībai, bet Cibas iedzīvotājs Unpy novelk 4-5 nedēļas ziemā kaut kur Sēlijā bez tās smiedamies.

Var daudz un dikti spriest par to, vai Latvijas izraudzītais ceļš ir civilizēts, humāns un atbilstošs demokrātijas un labklājības garam, bet no otras puses – tas viss nozīmīgi uzlabo mūsu individuālo spēju izdzīvot. Jo, godīgi sakot, man dikti nespieda tā iespēja 2 mēnešus bezdarba periodā mājās cept baltmaizi pašai, un nedzert dzirkstošos dzērienus katru vakaru arī nemaz nebija tik grūti, kā sākumā šķita.